1689. gada 27. augustā pie Ņerčinskas pilsētiņas tagadējā Krievijas Aizbaikāla novadā tika noslēgts līgums starp Krievijas cara un Ķīnas imperatora sūtņiem, pirmo reizi vēsturē iezīmējot robežu starp Krieviju un Ķīnu.

Šobrīd Ņerčinska ir rajona centrs Krievijas Federācijas Aizbaikāla novadā ar nepilniem 15 000 iedzīvotāju. Taču 17. gs. otrajā pusē tas bija nozīmīgākais krievu atbalsta punkts šajās zemēs, kur Krievijas ekspansija tolaik sadūrās ar nopietnu pretspēku – Ķīnas Cjinu impēriju. Pirmais robežlīgums starp Krieviju un Ķīnu tika noslēgts pie Ņerčinskas 1689. gada 27. augustā.

Sibīrijas pakļaušanu Krievija uzsāka 16. gs. otrajā pusē, iegūstot kontroli pār milzīgām, bet reti apdzīvotām un mežonīgām teritorijām. Vietējās tautas, ar bruņotu spēku pakļautas Maskavas caram, tika apliktas ar nodevu, sauktu par jasaku, kura tika iekasēta zvērādās. Šī Eiropā ļoti pieprasītā prece veidoja ļoti nozīmīgu cara valsts budžeta daļu. 17. gs. vidū krievu kazaku vienības sasniedza Amūras upes baseinu, kur arī sāka paģērēt jasaku, īpaši neņemot vērā vietējo cilšu vadoņu iebildumus, ka viņi jau maksā nodevas citam valdniekam – Cjinu imperatoram Pekinā. Tikai kādus desmit gadus iepriekš šejienes ciltis bija pakļāvuši mandžūri – kareivīga tauta, kas mitinājās tagadējās Ķīnas ziemeļaustrumos. 1644. gadā mandžūri, izmantodami iekšējās jukas Ķīnā, bija ieņēmuši Pekinu un nodibinājuši jaunu imperatoru dinastiju – Cjinu dinastiju. Līdz 1680. gadam Cjini bija aizņemti ar milzīgās Ķīnas pakļaušanu, tāpēc krievi netraucēti virzījās arvien tālāk Amūras baseinā, taču 1685. gadā liela un labi bruņota Cjinu imperatora armija ieradās pie krievu izveidotās Albazinas pilsētiņas. Cerības, ka krievi pārspēka priekšā padosies bez cīņas, nepiepildījās, un ap Albazinu ritēja divus gadus ilgas smagas kaujas, līdz mandžūriem izdevās šeit nostiprināties. Jāpiebilst, ka tolaik militārās tehnoloģijas ziņā krievi un ķīnieši bija līdzvērtīgi pretinieki, taču Cjinu impērijas resursu bāzes atradās daudz tuvāk Amūras reģionam. Tomēr Cjinu imperators Kansi, kura valstij netrūka problēmu ar citām kaimiņtautām, nevēlējās ielaisties plašā konfliktā ar eiropiešiem un nosūtīja uz Maskavu aicinājumu uz miera sarunām. Pagāja gan vēl vairāki gadi, pirms krievu sūtniecība ar bajāru Fjodoru Golovinu priekšgalā sasniedza sarunu vietu pie Ņerčinskas. Golovinam līdzi bija arī 500 vīru liela streļcu vienība, savukārt Cjinu imperatora delegāciju ministra Songotu vadībā pavadīja vairākus tūkstošus vīru liela armija. Ja arī patiesībai gluži neatbilst dažu krievu vēsturnieku apgalvotais, ka sarunas ritējušas faktiska Ņerčinskas aplenkuma situācijā, tad Cjinu armijas klātbūtne tajās noteikti bija arguments.

Sarunas notika latīņu valodā, kuru pārvaldīja Golovins, savukārt pārējie sarunvedēji izmantoja tulkus; krievu delegācijai tulkoja kāds polis Andžejs Bjelobockis, savukārt ķīniešiem – Pekinā dzīvojošie jezuītu misionāri Žans Fransuā Gebrijons un Tomass Pereira. Abām pusēm bija adekvāts priekšstats par otras iespējām, taču arī prasības bija samērojamas: krievi saprata, ka viņiem nav resursu, lai atņemtu Ķīnai tās teritoriju, savukārt ķīnieši baidījās, ka krievi varētu noslēgt savienību ar kādu no Ķīnas kaimiņvalstīm. Tādējādi Golovins piekrita atstāt ķīniešiem viņu jau ieņemto Albazinu, bet ķīnieši atvilka armiju no Ņerčinskas un piešķīra krieviem izdevīgus tirdzniecības noteikumus. Pirmo reizi vēsturē tika nosprausta robeža starp Krievijas un Ķīnas impērijām.

 

Ņerčinskas līgums atspoguļoja tā brīža spēku samēru Tālajos Austrumos, un tāds tas saglabājās vairāk nekā gadsimtu. Tikai 19. gs. pirmajās desmitgadēs Krievija atsāka izplešanos uz Ķīnas rēķina, atņemot tai zemes Amūras baseinā.