Spānijas konstitūcija, kuru karalis Huans Karloss I akceptēja 1978. gada 27. decembrī, radikāli mainīja valsts politiski tiesisko vidi. Jaunās konstitūcijas spēkā stāšanās kļuva par Spānijas demokratizācijas apogeju pēc ilgajām diktatūras desmitgadēm.

 

1975. gada novembrī savas šīs zemes gaitas beidza ilggadējais Spānijas diktators Fransisko Franko. Pēc uzvaras asiņainā pilsoņu karā 1930. gadu otrajā pusē, ģenerālis un viņu atbalstošā Falangistu organizācija bija izveidojuši Spāniju par skarbi autoritāru valsti, kurā nebija vietas nedz indivīda pilsoniskajām brīvībām, nedz Spānijas dažādo nacionalitāšu autonomijai. Oficiāli Spānijā tika atjaunota 1931. gadā likvidētā monarhija, taču agrākais karalis Alfonso XIII bija miris, bet neviens no viņa pēcnācējiem kronēts netika; tā vietā Franko paturēja sev reģenta statusu uz mūžu. Diktators, pēc visa spriežot, redzēja Spāniju nākotnē kā absolūtu monarhiju, kas tālaika Eiropas kontekstā bija totāls politisks anahronisms. Sešdesmito gadu otrajā pusē, ritot diktatora mūža astotajam desmitam, viņš sev pietuvināja vienu no spāņu karaļnama atvasēm, Alfonso XIII mazdēlu Huanu Karlosu. Princis radīja vadonī viņa ideju sekotāja iespaidu, taču, pēc Franko nāves kāpis tronī, atklājās kā pārliecināts demokrāts un uzsāka Spānijā sen gaidītās pārmaiņas.

Jaunā karaļa Huana Karlosa I uzdevums nepavisam nebija viegls. Par spīti jau iedibinātajām saiknēm ar kreiso un liberālo opozīciju, daudzi šai flangā joprojām neuzticējās karalim kā Franko ieliktenim. Savukārt radikālās frankistu aprindas, protams, uzlūkoja viņu kā nodevēju. Ievērojot frankistu joprojām lielo iespaidu armijā un radikālās tendences kreisajā flangā, kā arī basku atbrīvošanās kustības izvērsto bruņoto cīņu, demokratizācijas procesa fonā jau atkal sāka vīdēt pilsoņkara rēgs. Tomēr salīdzinoši daudzi gan falangistu kontrolētajā likumdošanas sapulcē – Ģenerālkortesos, gan Falangistu kustībā kopumā izprata pārmaiņu nepieciešamību. Par Huana Karlosa uzticamu sabiedroto kļuva Falangistu kustības līderis Adolfo Suaress, kuru karalis iecēla par pirmo premjerministru pēc Franko ēras. Izdevās panākt, ka Ģenerālkortesi nobalso par Politiskās Reformas likumu, kuru 1976. gada decembrī apstiprināja pilsoņu referendums. 1977. gada jūnijā tika ievēlēti Konstitūcijas Kortesi, respektīvi – satversmes sapulce, kuras izstrādātās jaunās konstitūcijas spēkā stāšanās kļuva par Spānijas demokratizācijas procesa apogeju. 1978. gada 6. decembrī jauno Spānijas konstitūciju apstiprināja vistautas referendums, 27. decembrī to akceptēja karalis Huans Karloss I, un divas dienas vēlāk, pēc oficiālās publicēšanas, konstitūcija stājās spēkā.

Jaunā konstitūcija radīja Spānijā radikāli atšķirīgu politiski tiesisko vidi. Vispirms jau tā atjaunoja diktatūras iznīcinātās pilsoņa un cilvēka tiesības. Sociālajām tiesībām Spānijas konstitūcijā ir atvēlēts vairāk vietas nekā daudzu citu Eiropas valstu pamatlikumos, sākot jau ar Pirmo pantu, kurā Spānija definēta ne vien kā demokrātiska, bet arī kā sociāla valsts. Ļoti plašas autonomijas tiesības jaunā Spānijas konstitucionālā sistēma piešķīra nacionalitātēm un reģioniem. Ja Franko Spānija bija radikāli unitāra, tad 1978. gada konstitūcija padarīja karalisti par de facto federāciju ar 19 administratīvi teritoriālām vienībām, kuru pašnoteikšanās līmenis gan būtiski atšķiras ne vien dažādos reģionos, bet arī dažādās pārvaldes jomās. Tas, ka Spānijas konstitūcija šai ziņā īsti neatspoguļo administratīvi teritoriālās attiecības valstī, ir bijis viens no iemesliem pašreizējam centrālās varas konfliktam ar Katalonijas reģionu, kas novedis pie Katalonijas mēģinājumiem atdalīties no Spānijas.