1990. gada 27. jūlijā pēc 42 gadiem pasaules auto tirgū konveijeru pameta pēdējais Citroën 2CV – viena no 20. gadsimta. autobūves leģendām.

 

Džeimsa Bonda filmā „Tikai tavām acīm”, ir epizode, kurā Bonds – viņu tēlo Rodžers Mūrs – un Daiļā svešiniece spoži dzeltenā mazlitrāžas mašīnītē pa Ibērijas pussalas kalniem mūk no vajātājiem, kuriem ir daudz jaudīgāki vāģi. „Zirgspēki nav mūsu pusē,” kā allaž mierīgi secina Bonds. Tomēr galu galā varoņu mazais dzeltenais autiņš svin uzvaru – tas veikli noripinās lejup pa kazu taku, lavierēdams starp olīvkokiem, kamēr vajātāju mašīnas cita pēc citas avarē.

Kā izteicies Citroën 2CV radītājs Pjērs Bulanžē, ar šo mašīnu franču zemniekpārim vajadzēja varēt braukt pa arumiem, pie tam nesasitot uz tirgu vedamo olu kravu”. Kad mašīna 1948. gadā parādījās tirgū, daudzi apskatnieki metās to zākāt, saukdami gan par „sardīņu bundžu”, gan „lietussargu uz riteņiem” – atvāžamā jumta dēļ –, bet kāds britu auto apskatnieks izteicās gluži krāšņi: „To radījušais dizainers skūpstījis taupīguma pātagu ar teju mazohistisku kvēli.” Tomēr Citroën 2CV bija lemts kļūt par vienu no autobūves leģendām un 20. gs. kulta auto, kas noturējās tirgū veselus 42 gadus – pēdējais sērijveidā ražotais 2CV pameta konveijeru Citroën rūpnīcā Mangvaldē, Portugālē, 1990. gada 27. jūlijā.

Otrā pasaules kara priekšvakarā Eiropas autoražotāji pamazām sāka apzināties, ka auto nav tikai bagātnieku privilēģija. Vācijā Ferdinands Porše radīja savu „tautas vāģi” – Kdf-wagen, no kura vēlāk radās slavenā Volkswagen „vabole”. Francijā Citroën firmas viceprezidents Pjers Bulanžē iecerēja franču vidusšķiras auto. Tehniskais īstenojums tapa inženiera Andrē Lefevra vadībā. Procesu pārtrauca karš, tāpēc 2CV Parīzes autošovā debitēja tikai 1948. gada oktobrī.

Auto bija radīts tieši Francijai, kur pagājušā gadsimta vidū vēl ir liels lauku iedzīvotāju īpatsvars un daudz zemesceļu. Nelielais dzinējs attīstīja vien deviņu zirgspēku jaudu, attiecīgi sākotnējais maksimālais ātrums bija 64 km stundā, ko vēlāk izdevās palielināt līdz 115 km stundā, toties arī degvielas patēriņš bija neliels. Un, protams, 2CV leģendārā mīkstā amortizācija, augstā šasija un citi inženiertehniskie risinājumi, kas padarīja braukšanu lauku apstākļos ļoti ērtu un patīkami. Projekta izstrādes procesā Pjērs Žils Bulanžē, starp citu, lika paaugstināt mašīnas jumtu, jo franču saimniekpapi bija paraduši stūrēt ar cepuri galvā.

Par spīti preses sākotnējām ķengām pieprasījums pēc 2CV jau drīz pēc parādīšanās tirgū sāka augt milzu ātrumā. Ražošanas tempi pāris gadu laikā tika kāpināti simtiem reižu, tomēr netika līdzi pieprasījumam, un gaidītāju rinda mēdza izstiepties piecu gadu garumā. Popularitāti leģendārā franču mašīna saglabāja arī nākamajā un pat aiznākamajā desmitgadē, un tikai astoņdesmito gadu komforta un drošības standarti pamazām lika tai noripot no skatuves. Jāpiebilst – ap to pašu laiku, kad konveijerus pameta arī tās laikabiedri un līdzinieki: Volkswagen „vabole”, Renault Quatrelle un britu Mini.