Dumpis uz Krievijas impērijas Melnās jūras flotes bruņukuģa „Taurijas kņazs Potjomkins” uzliesmoja 1905. gada 27. jūnijā – domājams, nekvalitatīvas pārtikas dēļ. Šis dumpis kļuvis par vienu no zināmākajām Krievijas 1905. gada revolūcijas epizodēm, lielā mērā pateicoties Sergeja Eizenšteina ģeniālajam kinodarbam „Bruņukuģis „Potjomkins””.

 

„Veči, zupā tārpi!” Nav zināms, vai tieši šādi vārdi izskanēja 1905. gada 27. jūnijā uz Krievijas Melnās jūras flotes bruņukuģa „Taurijas kņazs Potjomkins”, bet – tārpi zupā, visdrīzāk, bija gan. Vasaras Melnās jūras reģionā ir karstas, produkti bojājas ātri, kārtība cara flotē, kazi, arī nebija ideāla, un nav nekāds brīnums, ka bruņukuģa matrožiem maltītē tika pasniegta sasmakusi gaļa, kurā jau bija ieviesušies mušu kāpuri.

1905. gada vasara Krievijas impērijā bija nemierīga. Karš pret Japānu Tālajos austrumos neglābjami zaudēts, pilsētās streikoja strādnieki, sociāldemokrātu aģitatori mītiņos aicināja uz bruņotu varas pārņemšanu. Sava šūniņa viņiem bija arī uz bruņukuģa „Taurijas kņazs Potjomkins”, tomēr sadumpot stingrā disciplīnā turētos kara jūrniekus diezin vai būtu kādas izredzes, ja ne šī likteņa dāvana – tārpi zupā. Cik var spriest no liecībām, tad oficieri muļķīgā stūrgalvībā mēģinājuši piespiest jūrniekus draņķīgo zupu tomēr ēst, izcēlusies sadursme, un tās laikā kapteiņa palīgs Hipolits Giljarovskis nāvīgi sašāvis matrozi Grigoriju Vakuļenčuku. Par to Giljarovskis, kapteinis Jevgeņijs Goļikovs un vēl daži virsnieki samaksāja ar dzīvību – viņus vai nu nošāva, vai arī vēl dzīvus izmeta pār bortu noslīkšanai. Pārējos virsniekus iesprostoja, uz bruņukuģa ievēlēja padomi ar Afanasiju Matušenko priekšgalā, un kuģis, pacēlis sarkano karogu, devās uz Odesas ostu. Sacēlušies savā kontrolē pārņēma arī pavadošo torpēdlaivu „Veha”, kas turpmāk visur sekoja bruņukuģim.

Odesieši sarkankarogoto bruņukuģi sagaidīja visai entuziastiski, tomēr jūrnieki nesaņēmās izsēdināt desantu un mēģināt sagrābt varu pilsētā. Varas iestādes tikmēr steidzīgi savilka Odesā valdībai uzticamu karaspēku. Matroža Vikuļenčuka bēres 29. jūnijā izvērtās par politisku demonstrāciju, notika sadursmes ar karaspēku, bija upuri. Armija bloķēja ostu, kur notika šaudīšanās un noliktavu dedzināšana, kurā, visdrīzāk, pidalījās nevis strādnieki vai „Potjomkina” matroži, bet gan pilsētas kriminālais elements. Galu galā „Potjomkins” divreiz izšāva uz kvartālu, kur atradās garnizona komandantūra, bet izpaudās ziņas par Melnās jūras flotes eskadas tuvošanos, un bruņukuģis devās atklātā jūrā. Eskadras kuģu komandas atteicās šaut uz saviem biedriem, tādējādi „Potjomkins” netraucēti sasniedza Konstancas ostu Rumānijā.

Rumāņu valdība neatļāva iekraut dumpīgajā kuģī ūdeni un pārtiku. Nesekmējas arī mēģinājums uzpildīties Krievijas Feodosijas ostā, kur jau gaidīja valdības spēki. Galu galā potjomkinieši atgriezās Konstancā un kuģi pameta. Rumānija to atdeva Krievijai, bet par jūrniekiem būtībā neliekas ne zinis. Daļa atgriezās dzimtenē tūlīt, laikam jau cerot uz revolūcijas uzvaru. Visi tika apcietināti, septiņiem piespriests nāvessods, pārējiem – dažādi cietumsodi. Matušenko atgriezās 1907. gadā, noticot cara valdības solītajai amnestijai, bet tika notiesāts un pakārts. Lielākā daļa „Potjomkina” jūrnieku izklīda pa visu pasauli. Pēdējais – apakšvirsnieks Ivans Bešovs mira 102 gadu vecumā Dublinā, 1987. gadā.

Pats bruņukuģis „Potjomkins” beidza savas gaitas 1919. gadā, kad baltgvardi to Sevastopolē uzspridzināja, lai tas netiktu sarkanajiem. Un tomēr bruņukuģis „Potjomins” joprojām peld – kā tēls kīno ģēnija Sergeja Eizenšteina 1925. gada mēmajā lentā „Bruņukuģis „Potjomkins””. Tā atzīta par vienu no visu laiku iespaidīgākajām mākslas filmām. Režisora radītspējas pārkausēts, stāsts par dumpīgo kuģi mūsdienās aizēnojis reālos 1905. gada notikumus. Piemēram, kinovēsturē hrestomātiskā epizode ar ļaužu apšaušanu uz slavenājām Odesas kāpnēm – Patiesībā šāda slepkavošana, domājams, nekad nav notikusi. Tomēr Piektā gada Krievijā uz mierīgiem demonstrantiem šāva gan – Odesā, Pēterburgā, Rīgā un citur.