1703.gada 27. maijā, kas pēc vecā kalendāra stila Krievijā ir 16. maijs, cars Pēteris Pirmais dibina Pēterburgu. Pēc tam, kad Ņevas upes delta ir atkarota no zviedriem, viņš vēlas izveidot jaunu un spēcīgu cietoksni. Kamēr Krievijas galms vēl neko nenojauš, cars ir izdomājis cirst logu uz Eiropu.

Karš ar zviedriem bija ilgs un mokošs. 1703. gadā Pētera Pirmā karaspēks veiksmīgi izspiež zviedrus no Ņevas upes deltas, pie Somu līča. Zviedriem jau gadiem ilgi šajā reģionā ir bijušas intereses. Turklāt tās veiksmīgi uzturēja zviedru cietokšņi, no kuriem pretiniekus pa gabalu turēja ar lielgabalu zalvēm. Lai arī Ziemeļu karš pilnā sparā turpinājās, tomēr jau 1703.gadā Krievijas valdnieks ieraudzīja vietu, kurā vēlējās redzēt jaunu cietoksni. Leģenda vēsta, ka šo vietu viņam priekšā parādījis ērglis, lai gan, diez vai purvos un staignājos varēja parādīties lielākoties kalnu putns.

Lai vai kā, bet Pēteris Pirmais kopā ar saviem padomniekiem par labāko vietu jaunajam cietoksnim noskatīja salu Ņevas upes plašākajā posmā. Tā atradās pa vidu, turklāt upes delta sadalījās trijās daļās un cietokšņa sala ļāva vienlīdz labi apšaudīt kā vienu, tā otru upes pusi.

Pavēli ielikt pamatakmeni jaunajam cietoksnim Pēteris Pirmais izdeva 1703. gada 27. maijā. Tā tika ielikti pamati Petropavlovskas cietoksnim. To konstruēja prasmīgi arhitekti no Eiropas, bet celtniecību uzticēja vietējiem strādniekiem. Lai gan apzīmējums vietējais strādnieks nekādi nevar tikt attiecināts uz Pēterburgas tapšanu. Vārda vistiešākajā nozīmē Pēterburgu cēla visa valsts, jo bojā gājušo skaits celtniecības darbos vien it kā sasniedza 70 tūkstošus cilvēku. Savukārt valdnieka pavēle bija tāda, ka Pēterburgas darbiem jānosūta pa vienam cilvēkam no pārdesmit saimniecībām. Tas nozīmēja, ka katrs desmitais mājsaimniecības iedzīvotājs devās celt jauno valsts galvaspilsētu.

Jau no pašiem pirmsākumiem Pēterburga tapa kā pilsēta cietoksnis, turklāt tāds cietoksnis, kas varēja ūdenī nolaist kuģus. Pēteris Pirmais bija iecerējis izcirst logu uz Eiropu, izmantojot floti. Viņš pilsētā nometināja spējīgākos amatniekus un piesaistīja prasmīgus meistarus, lai celtu Krievijas impērijas floti. Tieši vārds nometināšana piestāv Krievijai, jo brīvprātīgi uz darbiem Pēterburgā lielākā daļa strādnieku nebrauca. Viņus uz turieni aizsūtīja piespiedu kārtā.

Līdzīgs scenārijs pamazām sāka attiekties arī uz Krievijas valdnieka galmu. Vēl 1703. gadā reti kurš varēja iedomāties, ka pēc nepilniem desmit gadiem Pēteris Pirmais oficiāli pārcels Krievijas galvaspilsētu no Maskavas uz Pēterburgu. 1712. gadā viņš pieņēma šo lēmumu, bet jau 1713. gadā uz Pēterburgu sāka pārcelties ierēdņi un galminieki. Pēdējiem cars īpaši izdeva pavēli - ar visām mantām un bez ierunām pārcelties uz jauno valsts galvaspilsētu. Tajā jau tapa vairākas iespaidīgas celtnes. Ja sākumā Pēterburgā ēkas būvēja pēc vecajiem standartiem no koka, tad galvaspilsētas laikā tā ieguva akmens un ķieģeļu būves. Ielas kļuva taisnas un iespaidīgi platas, pilsētu pārņēma plašums un elegance. Iespējams, ka tieši efektīvā Pētera Pirmā politika, kas ļāva Krievijai kļūt par Eiropas zemi, atnesa pilsētai labklājību. Protams, tā atnesa pilsētai arī intrigas un sazvērestības, taču līdz pat 1918. gadam Pēterburga bija Krievijas galvaspilsēta. Lai arī vara valstī mainījās, pilsēta tāpat saglabā savu nozīmi kā Krievijas Ziemeļrietumu apgabala centrālā pilsēta un tai ir piešķirta federālās pilsētas nozīme. Pēterburgā ir izvietotas vairākas valsts iestādes, kā piemēram Konstitucionālā tiesa un Heraldikas padome, kā arī NVS valstu starp parlamentārā sadarbības organizācija. Šī pilsēta ir viena no labāk zināmajām Krievijas vēstures un kultūras pērlēm, kas ievērojami ietekmējusies no Eiropas vērtībām. Protams, laika gaitā to saukuši dažādi, arī par Petrogradu un Ļeņingradu. Bet politisko zemtekstu sarunās, Pēterburgu sauc arī par Krievijas Ziemeļu galvaspilsētu, kurai ir savi politiskie un ekonomiskie grupējumi.