1096. gada 27. novembrī pāvests Urbāns II nāca klajā ar aicinājumu uz „karu pret neticīgajiem”. Šo datumu var uzskatīt par viduslaiku krusta karu sākumpunktu.

 

1095. gadā pie Romas pāvesta Urbāna II ieradās sūtņi no Konstantinopoles, no Bizantijas imperatora Aleksija I Komnēna. Tobrīd jau apmēram 40 gadi bija pagājuši kopš izšķirošās šķelšanās starp Romas un Konstantinopoles baznīcām, taču tagad attiecībās bija iestājies zināms atkusnis. Imperators vērsās pie pāvesta un, viņa personā, pie visiem Rietumeiropas kristiešiem ar aicinājumu kopīgai cīņai pret islamticīgajiem turkiem, kuri bija atņēmuši lielāko daļu Bizantijas īpašumu Āzijā. Turku rokās nesen bija kritusi arī kristiešu svētākā pilsēta Jeruzaleme, un, kā norādīja Bizantijas imperators, turki vajājot kristiešu svētceļniekus, kuri dodas apraudzīt Tā Kunga kapu. Austrumromas imperatora aicinājums rada rietumos dzirdīgas ausis. Jau tā paša 1095. gada 27. novembrī Francijas pilsētā Klermonā pāvests Urbāns II nāca klajā ar aicinājumu uz „svēto karu pret neticīgajiem”, respektīvi – uz krusta karu.

Pāvesta uzrunā, kā to citē viduslaiku hronisti, piesaukts pienākums pret To Kungu un ticības brāļiem. Faktiskie motīvi, kas mudināja izsludināt krusta karu, protams, bija krietni reālpolitiskāki. Ja Rietumeiropas kristiešiem izdotos nostiprināties Vidusjūras austrumu galā, tas pavērtu viņiem daudz tiešāku pieeju tirdzniecības ceļiem uz Indiju un Ķīnu, un, attiecīgi, ļautu paturēt daudz lielāku daļu no peļņas šajos tirdzniecības sakaros. Un vēl – Eiropai tobrīd zināma „asiņu nolaišana” bija pat nepieciešama. Iepriekšējos gadsimtos, kad kristiešu zemes apdraudēja tolaik vēl pagāniskie skandināvu vikingi, ungāri un slāvi, te bija izveidojusies militarizētas aristokrātijas slānis – bruņinieki. Par vienīgo sevis cienīgo nodarbi viņi uzskatīja karu; tirgošanās vai zemes kopšana šai kārtai bija apkaunojums. Taču ap Otrās tūkstošgades sākumu visi minētie pagāni bija kristīti, un bruņinieki, stingri ņemot, palikuši bez sociālās funkcijas. Tēvu titulus un īpašumus mantoja vecākie dēli, savukārt jaunākie izcīnīja savu vietu zem saules, kā nu prazdami, nereti mēģinot vecākos brāļus dabūt malā ar ieroču spēku, arī ar indes un algotu slepkavu palīdzību, bet reizēm kļūdami vienkārši par lielceļa laupītājiem. Ticības karš bija laba iespēja šo problēmu risināt.

Baznīcas uzjundīts, Rietumeiropā uzbangoja neticīgo slaktēšanas entuziasms. Par tā pirmajiem upuriem krita daudzi ebreji, kad Reinzemē 1096. gadā notika viduslaiku Eiropas vēsturē pirmie plašie ebreju grautiņi. Pirmajā krusta karotāju vilnī, t.s. Tautas krusta karā, iesaistījās ne tikai bruņinieki, bet arī daudzi zemnieki, kuri devās ceļā ar visām ģimenēm, cerot svešumā iekarot labāku dzīvi. Vairākus desmitus tūkstošu lielā raibā masa plūda cauri Balkāniem, un jau te notika asiņaini konflikti ar ungāru un bizantiešu garnizoniem un vietējiem iedzīvotājiem. Mazāzijā nonākušus, turki šos pirmos krusta karotājus bez pūlēm apkāva vai sagūstīja verdzībā. Nākamās krustnešu armijas bija jau daudz labāk organizētas, un, kā zināms, neizpalika arī panākumi. Taču arī turpmāk krusta karotāji bija nesaudzīgi ne vien pret islamticīgajiem turkiem un arābiem, bet nereti arī pret ebrejiem un austrumu kristīgajiem – pareizticīgajiem un armēņiem. Kopumā krusta kari, kuri ilga gandrīz divus gadsimtus Tuvajos Austrumos, ar vēl vairāk nekā gadsimtu ilgu turpinājumu Baltijas reģionā, ir viena no Eiropas vēstures drūmajām nodaļām.