1533. gada 27. septembrī Transilvānijā piedzima Stefans Batorijs. Viens no veiksmīgākajiem Polijas un Lietuvas apvienotās valsts vadītājiem, kurš ieguva izšķirošu pārsvaru Livonijas karā. Stefans Batorijs par karali kļuva kā kompromisa figūra, kuras atstātais mantojums ietekmēja teju pusi Austrumeiropas.

 

Stefans Batorijs cēlās no Transilvānijas augstmaņu ģimenes, kuram ar Poliju un Lietuvu nebija nekādas dižas saskarsmes. Viņa tēvs bija kņazs Ištvans IV, bet māte Katrīna Telegdī bija Ungārijas kases pārvaldnieka meita. Batoriji bija ietekmīga ģimene, kas allaž atradās tuvu varai. Viņi bija saistīti ar armiju, jo Batorija tēvs bija armijas galvenais pavēlnieks. Tāpēc arī nebija nekāds brīnums, kad Stefans Batorijs izcīnīja vairākas spožas uzvaras kaujas laukā.

1574. gadā pēc Henrija Valuā bēgšanas no Polijas atpakaļ uz Francijas troni, vakants palika Polijas karaļa amats. Lielvaru savstarpējās intereses mazināja potenciālo karaļu pieejamību, jo Polijas pareizticīgie slāvu izcelsmes augstmaņi aicināja par karali izraudzīties Krievijas caru Ivanu IV, kamēr pretēji noskaņotie klani vēlējās vai nu Svētās Romas impērijas valdnieka vai Austrijas erchercoga kandidatūru, jo šīs abas valstis palīdzētu cīnīties ne tikai pret osmaņu ietekmi, bet arī pret Krievijas tīkojumiem Polijas teritorijā. Pirmais iniciatīvu uzņēmās Osmaņu impērijas valdnieks, kurš aizsūtīja Polijas šļahtičiem vēstuli, kurā skaidri pateica, ka jebkāda draudzēšanās ar Svēto Romas impēriju nozīmēs nekavējošu militāru atbildi. Tieši Selīms II piedāvāja par kompromisa figūru izmantot Transilvānijas kņazu Stefanu Batoriju.

1575. gadā tatāru karotāji vairakkārt sarīkoja uzbrukumus Polijas-Lietuvas austrumu robežām. Šo uzbrukumu ietekmē Polijas augstmaņi vairāk nosliecās par labu karalim, kas cīnīsies pret Krieviju, ne Osmaņu impēriju. Un šo pārdomu rezultātā, poļi nolēma par karali izvēlēties turku piedāvāto kandidātu. Stefans Batorijs kļuva par Polijas-Lietuvas karali 1576. gadā un kļuva par savādu valdnieku, jo nebija daudz tādu, kas nezināja savu padoto valodu. Batorijs ar saviem ministriem un palīgiem sazinājās latīņu valodā, kuru viņš iemācījās studiju gados Itālijā.

Stefans Batorijs kopumā bija miermīlīgs valdnieks. Viņam nebija tālejošu karagājienu plānu, ja vien tie nebija galēja nepieciešami. Iekšpolitikā viņš centās nostiprināt monarha varu, mazināt ietekmīgu un turīgu cilvēku spēju mainīt varas balansu, kā arī viņš bija pārliecināts, ka Polijas-Lietuvas teritorijā jāstiprina katoļu un jezuītu pozīcijas. Tieši jezuītu kolēģiju dibināšana ir viens no lielākajiem Stefana Batorija mantojumiem. Tās parādījās vairākās pilsētās, tostarp Rīgā, bet Viļņā jezuītu kolēģija pārauga par universitāti. Šobrīd augstskola ir kļuvusi par Viļņas universitāti un kādu laiku nesa arī Stefana Batorija vārdu. Tā ir viena no vecākajām augstskolām Baltijā un arī Ziemeļeiropā.

Lielas pārmaiņas Batorija valdīšanas laikā sagaidīja armiju. Viņam bija pieredze kara mākslā, tāpēc Batorijs mainīja poļu zemessardzes karošanas taktiku pret algotņu izmantošanu. Viņš salīga pārsvarā ungāru un vācu karavīrus, bet paša valsts teritorijā centās izmantot obligāto karaklausību. Livonijas karā, kas ilga no 1558. līdz 1583. gadam, pēdējos divus, trīs gados piedalījās arī Polijas-Lietuvas karaspēks. Batorija veiksmīgā kampaņa Livonijas kara laikā nodrošināja poļu izplešanos Baltijā. Visi Ivana Bargā iekarojumi Livonijas teritorijā tika pārņemti, tostarp Batorijs savā pakļautībā ieguva Rīgu. Stefans Batorijs bija gudrs valdnieks, kurš ietekmīgajai pilsētai sagādāja daudzas privilēģijas. Tāpēc Livonijas kara laikā, pilsētas vīri nolēma zvērēt uzticību jaunajam karalim.

Batorijs nomira 1586. gadā paša izlolotajā pilsētā Grodņā. Viņš centās varas centru pārnest uz šo mūsdienu Baltkrievijas teritorijā esošo pilsētu. Batorijs nomira 53 gadu vecumā un bija aizdomas, ka viņu noindēja. Viņš, iespējams, bija viens no pirmajiem valdniekiem, kuram pēc nāves veica sekciju, lai saprastu nāves iemeslu. Tas gan nemainīja lietas būtību, ka Batoriju sākumā apglabāja Grodņā, lai pēc tam pārapbedītu Krakovā.