1825. gada 27. septembrī Anglijā sākas pirmā sabiedriskā dzelzceļa kustība. Izgudrotājs mehāniķis Džordžs Stīvensons ir radījis dzelzceļa līniju, kuras mērķis ir pārvadāt kravas un varbūt arī pasažierus. Vēlāk par pirmajiem dzelzceļa pasažieriem pasaulē kļūst britu parlamenta deputāti.

 

Džordžs Stīvensons ir unikāla personība dzelzceļa vēsturē, viņš ilgu laiku bija neizglītots, jo jau no pusaudža vecuma strādāja vietējās raktuvēs. It kā lasīt un rakstītprasmi Stīvensons apguva tikai 18 gadu vecumā, jo ilgu laiku viņa nodarbošanās bija vai nu šķirot ogles, vai arī uzmanīt pumpju sistēmu, kas no raktuvēm izsūknēja ūdeni. Pumpjus darbināja tvaika dzinējs, kas Stīvensonam radīja milzīgu interesi. Tvaika iekārta bieži lūza, kā rezultātā Stīvensons pats sāka to remontēt. Tā viņš ieguva praktiskās zināšanas tvaika spēkā.

Pēc tam, kad Stīvensons pats sāka apkalpot pumpju sistēmu remontdarbus, šahtas pārvaldnieks nolēma viņu pārcelt uz darbu pie raktuvju vagonešu apkalpošanas. Ogles pārsvarā izveda ar zirgu palīdzību, bet šaurības un mazo izmēru dēļ vagoniņus sakabināja citu aiz cita. Tā arī Stīvensons vēlāk nolēma veidot dzelzceļa satiksmi, jo par pamatu iedvesmai viņš izmantoja darbu raktuvēs.

18 gadu vecumā topošais dzelzceļa tēvs ieguva izglītību. Viņš pašmācības ceļā mācījās lasīt un rakstīt un turpināja studijas inženierzinātnēs. Lai optimizētu ogļu izvešanu, viņš uzkonstruēja primitīvu tvaika lokomotīvi. Viņš vēlāk arī pilnveidoja citu ražotāju iekārtas, jo praktiskajā darbā ienesa jaunas vēsmas konstrukcijās. Piemēram, viena no pirmajām šahtu lokomotīvēm varēja izvest vairāk ogļu, nekā to varēja ar zirgiem. Turklāt svarīgs bija ātrums. Mehānika izkonkurēja dzīvniekus.

Strādājot raktuvēs, Stīvensons pilnveidoja tik ļoti ierasto dzelzceļa ideju, ka vagonus sakabina citu aiz cita aiz lokomotīves. Viņš ilgus gadus pavadīja raktuvju kompānijā, kas vēlāk viņam uzticēja nelielas dzelzceļa līnijas projektēšanu. No raktuvēm ogles bija nolemts aizvest pāris jūdzes tālāk. Tāpēc Stīvensons izveidoja tādu pašu raktuvju dzelzceļa līniju, izmantojot sliedes. Viņa jauninājums arī bija gludie riteņi ar izfrēzēto malu – tieši tādi, kādus izmanto mūsdienu dzelzceļā.

Kokvilnas audzētāji gan ir īstā atbilde, kāpēc valstiskā līmenī sāka domāt par dzelzceļa veidošanu. Viņu bizness bija ļoti ienesīgs, ļoti prestižs un ar to nodarbojās aristokrāti. Valdība nolēma pasūtīt darbus, kas varētu radīt efektīvus transporta savienojumus. Stīvensona trumpis bija pieredze. Viņš, piemēram, zināja, ka dzelzceļam jābūt maksimāli taisnam. Kāpumi pārāk atņem lokomotīvei ātrumu, kamēr kritumi apdraud bremžu sistēmu. Tāpēc viņš ar lielu entuziasmu uzņēmās pirmās līnijas projektēšanu. Džordžs Stīvensons savienoja Stoktonu ar Dārlingtonu – tam laikam tā bija milzīga līnija – veseli 40 kilometri. Šo līniju pārsvarā izmantoja ogļu šahtu apkalpošanai, bet valdības mērķis bija domāt par nākamo posmu, savienot Liverpūli ar Mančestru.

1825. gada 27. septembrī notika pirmais oficiālais lokomotīves un sastāva brauciens šajā līnijā. Stīvensons pats bija mašīnists, jo vilciena sastāvs bija viņa paša projektēts. Vidējais ātrums, ar kādu vilciens brauca, bija 24 kilometri stundā un distanci tas pieveica nepilnās divās stundās.

Stīvensons bija patīkami pārsteigts, jo viņa jauninājumi konstrukcijās izrādījās efektīvi. Komisija, kas pieņēma darbus, arī ziņoja, ka ir vērts turpināt dzelzceļa būvniecību. Tā Stīvensons saņēma pasūtījumu savienot Lielbritānijas rūpniecības un tirdzniecības centrus – izbūvēt līniju starp Mančestru un Liverpūli. To viņš arī veiksmīgi izdarīja un, lai parādītu līnijas izturību, Stīvensons sastāvā lika iekraut vairākas tonnas ogles un arī pievienot pasažieru vagonu. Nav zināms, vai tas bija sākotnējais valdības mērķis, dot iespēju pa dzelzceļu braukt arī pasažieriem, jo Stīvensons pasažieru vagonu ielika tikai tāpēc, lai lordi un deputāti varētu novērtēt viņa dzelzceļu visā tā garumā. Tāpēc grozies kā gribi, pirmie dzelzceļa pasažieri Anglijā bija valstsvīri, kuriem vajadzēja pieņemt dzelzceļu lietošanā, un viņi to ar lielu entuziasmu arī izdarīja. Tomēr šajā gadījumā tika gūta arī sāpīga mācība, ka ar dzelzceļu nejoko. Viljams Haskisons, parlamenta deputāts no Liverpūles, nolēma pārskriet sliežu ceļu, lai aprunātos ar premjerministru. Viņš neiedomājās, ka lokomotīves ātrums ir lielāks nekā izskatās un ka to nevar tā vienkārši apturēt. Diemžēl Haskisons kļuva par pirmo dzelzceļa upuri. Tāpēc arī dzelzceļnieki, gluži kā jūrnieki, ir tik skarbi – viņi zina, ka jokus dzīt nozīmē pakļaut cilvēka dzīvības briesmām.