1905.gadā Krievijas impēriju ir pārņēmis revolucionārais noskaņojums, kas draud pāraugt pilsoņu karā. Ik pa laikam rodas saspīlējums, kas liek lielo pilsētu žandarmiem pielietot spēku. 27.oktobrī Pēterburgas ģenerālgubernators Dmitrijs Trepovs izdod leģendāro pavēli karavīriem – tukšas zalves neizšaut un patronas netaupīt. Laikabiedri ir šokā, sakot, ka šāda pavēle izraisīs asinsizliešanu, kamēr Trepovs ir pārliecināts, tauta nobīsies.

 

Dmitrijs Trepovs bija interesanta personība cara Nikolaja II galmā. Viņš bija Pēterburgas galvenā kārtībnieka dēls, kurš pats izvēlējās kļūt par kārtības uzraugu. Viņa karjera gan sākumā tika saistīta ar armiju. Trepovs nonāca jātnieku pulkā un karoja pret turkiem, vēlāk iesaistījās citos konfliktos. Tomēr beigās viņš kļuva par Maskavas galvenā kārtības uzrauga vietas izpildītāju. 1896.gadā pulkvedis Vlasovskis tika atlaists, jo izcēlās milzu nekārtības cara Nikolaja II kronēšanas svinībās. Hodinkas klajumā tika samīti vairāki cilvēki, šīs nekārtības smagi iedragāja jaunā cara valdīšanas sākumu. Tāpēc bez liekām runām Maskavas pilsētas kārtības uzraudzīšanu uzticēja Trepovam.

Viņam bija labas atsauksmes no armijas biedriem, kā arī Trepovam uzticējās augsti stāvošas personas galmā. Dienestā Maskavas pilsētas kārtībsarga amatā Trepovs īpaši cieši sastrādājās ar dižo kņazu Sergeju Aleksandroviču. Cara brālis bija Maskavas ģenerālgubernators un viņš novērtēja Trepova spējas saturēt cilvēku masas. Īpaši jau studenti aicināja tautu uz pārmaiņām, un Maskavā Trepovs viņus savaldīja bez īpašām ceremonijām. Zināms, ka Trepovs bija skarbs ar tiem, kas nonāca žandarmu nagos. Tomēr kopā ar cara valdības pārstāvjiem un cara brāli viņi sekmēja literatūras izplatīšanu, kā arī rīkoja diskusiju forumus, cerot, ka tauta kļūs ekonomiski aktīvāka. Realitātē Trepova ieviestā sistēma Maskavā tikai aizkavēja revolucionārās kustības, kas galu galā izsprāga 1905.gadā.

Paša revolucionārā gada sākumā Trepovam tika pavēlēts pamest Maskavas kārtībnieka amatu un doties līdzi armijai uz Japānu. Taču šo dzīves pavērsienu apturēja uzbrukums. Uz Trepovu šāva. Viņš bija ļoti nepopulārs revolucionāro studentu vidū. Šoreiz viņam paveicās, sacaurumoja tikai mēteļa malas. Trepovs uz Japānu neaizbrauca, tā vietā ar spēcīgu valdības atbalstu viņš tika pārcelts uz galvaspilsētu Pēterburgu un kļuva par galveno drošības uzraugu. Viņa amats oficiāli bija Pēterburgas ģenerālgubernators, kas nozīmēja, ka visa policija, drošības pārvaldes un armijas vienības galvaspilsētā atradās Trepova pakļautībā. Ar šīm pilnvarām viņu sāka saukt par diktatoru cara režīmā. Un tieši 1905.gada janvāra notikumi lika caram ātri izvēlēties nākamo kārtības aizstāvi. Trepovs bija ass. Viņš kategoriski iebilda pret idejām dot lielākas pilnvaras tautas sapulcēm. Viņš ar savu aktivitāti sāka realitātē ieņemt iekšlietu ministra posteni. Trepovs apzinājās, ka neizlēmība var novest pie armijas morāles pilnīga zuduma un katastrofālām pārmaiņām monarhijas tālākā eksistencē. Tāpēc arī viņš 1905.gada 27.oktobrī (14.oktobrī pēc vecā kalendāra) lika visā pilsētā izlīmēt savu pavēli. Tas bija uzsaukums karavīriem, jebkādu nemieru laikā tukšas zalves nešaut un patronas nežēlot. Viņš bija iemācījies pūļa loģiku. Labāk lielas tautu masas iebiedēt pirms laika, nekā censties mierināt kaujas laikā. Apkārtējie bija šokā, jo Trepova pavēle bija izaicinoša, taču viņam izdevās atturēt nemierus. Viņš pats šo pavēli skaidroja tā, ka karavīri paši vairs netic savām spējām kaut ko darīt. Lai armija pilnībā neizjuktu, ģenerālgubernators ļāva viņiem pielietot spēku. Ilgi gan šī pavēle aktuāla nepalika, jo jau pēc trim dienām cars piekāpās tautas prasībām un nemieri rimās. Tomēr Trepova uzsaukums iegāja vēsturē kā cietsirdības un nežēlības piemērs. Īpaši to izmantoja vēlāk propagandā, kamēr pats pavēles autors pēkšņi nomira 1906.gadā.