1753. gada 28. aprīlī Berlīnē piedzima fiziķis un ķīmiķis Francs Karls Ašārs. Franču izcelsmes zinātnieks savu vārdu apliecināja bioloģijā, jo attīstīja ideju par cukura iegūšanu no bietēm. Lai arī ideja par cukurbiešu izmantošanu nav viņa nopelns, Ašārs bija cilvēks, kurš vairāku gadu garumā selekcijas rezultātā attīstīja cukurbietes līdz rūpniecībā izmantojamiem resursiem. Tieši tāpēc šo zinātnieku uzskata par cukurbiešu pārstrādes tēvu.

 

Cukurs, lai arī mūsdienās pierasts resurss, vēl pirms pāris gadsimtiem bija liels retums. Cukuru var iegūt dažādos veidos, bet lielā apjomā tas Eiropas tirgū ienāca ar koloniju laikmetu. Galvenais cukura iegūšanas veids bija cukurniedres, kas aug tropiskajos reģionos.

Ideja par cukura iegūšanu no bietēm nepieder Francam Karlam Ašāram. Viņa skolotājs un priekštecis Prūsijas zinātņu akadēmijā Andreas Margrāfs bija tas, kurš iedomājās meklēt cukuru bietēs. Savos pētījumos Margrāfs secināja, ka parastajā pārtikas bietē ir 1,3% cukura. Ja selekcijas rezultātā attīstīt jaunu bietes paveidu, tad cukura koncentrācija, kā izrādās, var sasniegt arī 20%. Un šo selekcijas darbu vairāku gadu garumā veica Francs Karls Ašārs.

1753. gada 28. aprīlī Ašārs, pēc uzvārda jau skaidrs, ne vācietis, piedzima Berlīnē. Viņa vecāki bija franču trimdinieki, kas muka no dzimtenes reliģisko vajāšanu laikā. Ašāra tēvs bija mācītājs, bet ģimene bija protestanti. Berlīnē Ašārs ieguva izcilu izglītību un viņu ļoti interesēja fizika un ķīmija. Tieši skolotāja Margrāfa ietekmē Ašārs sāka pētīt cukura iegūšanas tehnoloģijas. Viņa darbi iedvesmoja Prūsijas karali Frīdrihu II un laikā, kad Ašārs jau bija Prūsijas zinātņu akadēmijas fizikas nodaļas vadītājs, karalis tā dievināja Ašāra darbu, ka prasīja, lai zinātnieks ik nedēļu nāktu un stāstītu par jaunākajām idejām un iespējamiem atklājumiem.

Ap 1786. gadu Ašārs nolēma padziļināti pētīt skolotāja darbu cukurbiešu pārstrādē. Viņa ģimenes īpašumā Kaulsdorfā netālu no Berlīnes Ašārs nolēma pamēģināt selekcionēt jaunu biešu veidu, kas saturētu maksimāli daudz cukura. Viegli pateikt, grūtāk izdarīt, jo Ašāram vajadzēja astoņus gadus, lai sasniegtu kaut cik vērā ņemamus rezultātus. Vairākus gadus viņa biešu eksperimentālais lauks izsala vai nonīka. Un tikai pēc dziļākas izpētes Ašārs spēja fiksēt apstākļus, kādos bietēm jāaug, lai attīstītu cukuru.

Kad viņš bija pārliecināts par sava darba sasniegumiem, tad zinātnieks aizsūtīja lūgumu jaunajam Prūsijas karalim Frīdriham Vilhelmam III atbalstīt viņa izpēti ar fabrikas būvniecību un tostarp monopolijas piešķiršanu. Karalis uzreiz saprata šī atklājuma nozīmi valsts mērogā un noraidīja ideju par monopoltiesībām. Taču monarhs dāsni apdāvināja Ašāru un aicināja turpināt darbu. Par iegūtajiem līdzekļiem zinātnieks pats nopirka jaunu zemes gabalu Silēzijā un uzbūvēja pirmo cukura pārstrādes rūpnīcu, kurā izmantoja cukurbietes. Šī fabrika pastrādāja tikai dažus gadus, taču sasniedza savus mērķus. Ašārs spēja iegūt cukuru lielā apmērā, bet rūpnīcas liktenī iejaucās karš. Kad Ašārs atgriezās savā jaunajā īpašumā, viņš bez lielām grūtībām panāca valsts atbalstu rūpnīcas atjaunošanai un atsāka ražot cukuru.

Cukurniedru vešana pāri okeānam bija dārga, tāpēc cukurbietes ieguva lielu nozīmi cukura ražošanā. Īpaši populāra tā kļuva ne tikai Vācijas teritorijā, bet arī Krievijas impērijā. Lai arī cukurbietes izsalst pie -4 grādiem, to augšanai optimālā temperatūra ir no +15 līdz +22 grādiem. Turklāt tām par labu nāk mitrums, tāpēc cukurbietes ir piemērota kultūra mērenās klimata joslas valstīm. Cukura apjoms bietēs, protams, atkarīgs no saules daudzuma, taču arī pie mēreni vēsām vasarām, tas bija pietiekams, lai PSRS laikos cukurbietes audzētu lielos apjomos. Īpaši atmiņā palikuši tie cukurbiešu lauki, kuros PSRS laikos rīkoja talkas, jo lielākais cukurbiešu audzētājs 20.gadsimtā bija tieši PSRS. Īpaši izcelt var Ukrainas, Baltijas valstu un Krievijas mēreni silto reģionu apgabalus.