1937. gada 28. augustā Staļina „nāves fabrikā” Butovā pie Maskavas tika nošauts pirmais latviešu tautības upuris – dzirnavnieks Baumanis; viņam sekoja tūkstošiem citu. T.s. Staļina Lielais terors 1937.–1938. gadā joprojām paliek līdz galam neizprasta 20. gadsimta padomju totalitārisma lappuse.

Boļševiku vara Padomju Krievijā un vēlāk Padomju Savienībā bija necilvēcīga un nežēlīga jau no paša sākuma. Koncentrācijas nometnes potenciāli bīstamiem vai nelojāliem pilsoņiem, nāvessodi bez tiesas sprieduma, masu terors - tas viss pastāvēja jau kopš boļševiku varas pirmajiem gadiem. Tomēr pagājušā gadsimta 30. gadu beigu terors, kuru īstenoja Josifam Staļinam uzticamās represīvās iestādes, vērsās ne tikai pret varas ienaidniekiem vai iespējamajiem pretiniekiem - tie tobrīd jau lielum lielajā vairākumā bija likvidēti vai aizbēguši no valsts. Tagad izrēķināšanās notika ar padomju varai un tās principiem pilnīgi lojāliem pilsoņiem, vēl vairāk - šīs varas kvēliem atbalstītājiem un centīgiem cēlajiem. Pie tam runa nav, kā reizēm domā, tikai par augstāko ešelonu padomju darbiniekiem, kuri varētu būt Staļina kliķes potenciālie politiskie konkurenti. Nebūt nē! Nošauto un cietumos ieslodzīto sarakstos, kuri mūsdienās arvien lielākā skaitā parādās arī Krievijas tīmekļa resursos, netrūkst strādnieku, kolhoznieku, zemākā līmeņa ierēdņu un pakalpojumu sfēras darbinieku. Daudziem no viņiem dzīves ceļš aprāvās Butovā, tikai dažus kilometrus no Maskavas, kur tika izveidots Iekšlietu Tautas komisariāta - bēdīgi slavenā NKVD - iznīcināšanas poligons. Zīmīgs šai ziņā ir arī pirmā latviešu tautības Butovas upura sociālais statuss. Latvietis Baumanis, kuru Butovā nošāva 1937. gada 28. augustā, bija dzirnavnieks.

Vēsturnieks Jānis Riekstiņš:

"Ilgus gadus, kopš "Lielā terora" beigām tika iepotēta tāda ideja, ka galvenokārt tika iznīcināti Staļina augsta ranga idejiskie pretinieki, un tas bija galvenais Lielā terora saturs. Dokumenti tagad pierāda gluži citu. 1937. gada jūlijā tika noorganizēta pirmā nacionālā operācija, kura bija vērsta pret vāciešiem. Otrā operācija 1937. gada augustā tika vērsta pret poļiem. Šajā poļu operācijā pirmo reizi tika izveidots tāds ārpustiesas orgāns, surogāts kā t.s. "divnieks". "Divnieks" bija iekšlietu tautas komisārs Nikolajs Ježovs un PSRS ģenerālprokurors Višinskis. Vietējie NKVD darbinieki sastādīja sarakstus. Ierakstot cilvēka uzvārdu, uzreiz arī ierakstīja - vai nu nāvessods, vai desmit gadi ieslodzījumā. Šos albumus aizsūtīja un Maskavu Ježovam un Višinskim. Viņiem tos vajadzēja izskatīt, bet to bija tik daudz, ka viņi tos nekad neskatīja, bet automātiski parakstīja tos pašus spriedumus, ko bija atsūtījuši vietējie. Piemēram, 1937. gada decembrī Ježovam un Višinskim iesniedza no Ļeņingradas sarakstu par 1000 latviešiem, un viņi ar vienu spalvas vilcienu uzrakstīja: "Nošaut 998." Tie nebija tikai augsta ranga darbinieki! Viņus izkāva pēc etniskām pazīmēm.

Staļina Lielajā terorā ir kaut kas tāds, kas pārsniedz jebkādas varas loģikas ietvarus. Skaidrojumi ir dažādi: vieni saskata iemeslu Staļina personībā, viņa paranoiskajā raksturā, citi akcentē boļševiku varas necilvēcīgo dabu, vēl citi - Krievijas vēsturiskās īpatnības. Es teiktu, ka pilnīgi jautājuma būtību neizsmeļ neviens no šiem skaidrojumiem, tomēr Lielais terors, manuprāt, ir ilustrācija tam, kā autoritāra sistēma ģeometriskā progresijā reproducē tās savu vadoņu rakstura tumšo pusi. Demokrātiskās sistēmas, savukārt, piespiež to līderus izlikties labākus, nekā tie ir. Un neatbildēts paliek lielais jautājums: kāpēc tik daudz reižu senākā un nesenākā vēsturē tautas tomēr izšķīrušās par labu autoritārai valdīšanai?"