„Liesmojošo dejotāju balle” – ar šādu nosaukumu vēsturē palicis traģisks notikums Francijas karaļa Kārļa VI Valuā galmā 1393. gada 28. janvārī. Tas saistīts ar karaļa psihisku saslimšanu, kura kļuva par iemeslu vairākas desmitgades ilgai krīzei Francijā, kuras rezultātā tā gandrīz gāja bojā kā vienota valsts.

 

1388. gadā Kārlis VI no Valuā dinastijas kļuva par pilnvērtīgu Francijas valdnieku. Viņš bija kronēts kā divpadsmitgadīgs zēns jau astoņus gadus iepriekš, taču viņa vietā bija valdījuši karaļa tēvoči – Anžū grāfs, Berī un Burgundijas hercogi. Viņi šai laikā uz valsts rēķina bija izkarojuši feodālus karus, izsūkuši tautu ar smagiem nodokļiem un nežēlīgi apspieduši neapmierināto dumpjus. Tagad nodokļu slogs tika atvieglots, Parīzei atdotas kādreizējās privilēģijas, izdevās noslēgt pamieru ar Angliju, uz laiku pārtraucot jau pusgadsimtu ilgstošo karu. Tauta bija sajūsmā par jauno karali, kurš pie tam bija ļoti izskatīgs un atlētisks, laipns un pretimnākošs saskarsmē ar visu kārtu pavalstniekiem un dzīvoja saskanīgā laulībā ar savu sievu karalieni Izabellu. Jau visai drīz karalis Kārlis VI ieguva pavārdu Mīļotais.

Tomēr Kārlim VI un Francijai uzglūnēja nelaime. Ceturtajā valdīšanas gadā karali sāka piemeklēt ātru dusmu lēkmes, un šī gada vasarā, kad karalis bija devies karagājienā pret nepakļāvīgo Bretaņas hercogu, viņa prāts pēkšņi aptumšojies tiktāl, ka valdnieks ar zobenu uzbrucis paša svītas bruņiniekiem, nogalinot četrus vīrus. Pēc tam viņš zaudējis samaņu un atmodies tikai pēc divām dienām. Saprāts it kā atgriezies, tomēr ārsti ieteikuši pēc iespējas neapgrūtināt valdnieku ar valsts lietām, bet gan pievērsties tīkamām izklaidēm. Taču viens no šādiem izklaides pasākumiem beidzās ar traģisku negadījumu, kas, acīmredzot, iegrūda valdnieku vēl dziļāk neprātā. Runa ir par notikumu 1393. gada 28. janvārī, kas vēsturē palicis ar „Liesmojošo dejotāju balles” nosaukumu.

Minētajā dienā viena no karalienes galmadāmām svinējusi kāzas, kurās sarīkots karnevālisks priekšnesums ar paša valdnieka piedalīšanos – Kārlis un pieci citi galminieki pārģērbušies par mežaiņiem. Viņu tērpi darināti, pie linu auduma ar vasku vai piķi pielipinot kaņepāju pakulas. Lieki piebilst, ka tie visi ir viegli uzliesmojoši materiāli. Karaļa brālis, Orleānas hercogs Luijs, laikam gribēdams labāk apskatīt dejojošos pinkaiņus, neuzmanīgi pietuvinājis vienam no viņiem lāpu, un pakulas mirklī aizdegušās. Uguns strauji pārsviedusies uz citiem dejotājiem, un jau pēc mirkļa pieci vīri liesmojuši kā dzīvas lāpas. Karalim paveicies – viņš tobrīd pagājis nostāk no pārējiem un sarunājies ar jauno Berī hercogieni. Dāma attapusies apsegt valdnieku ar sava tērpa velci un tā pasargāt no aizdegšanās. Vēl vienam no dejotājiem izdevies glābties, ielecot vaļējā vīna kublā, taču pārējie četri no gūtajiem apdegumiem miruši mokošā nāvē.

Piedzīvotā nelaime vēl vairāk iedragāja karaļa vārīgo psihi. Lielu daļu no atlikušajiem trīsdesmit mūža gadiem viņš pavadīja bezapziņā, no Kārļa Mīļotā kļūdams par Kārli Neprātīgo. Pa laikam saprāts atgriezās, taču tad nāca kārtējais aptumsums, un valdnieks vairākus mēnešus nevienu neatpazina, pārdzīvoja pēkšņas baiļu lēkmes, histēriskas līksmības un spēja niknuma uzliesmojumus. Vara atkal nonāca karaļa tēvoču rokās, pēc laika atsākās karš ar Angliju, un šajās desmitgadēs Francija teju beidza pastāvēt kā vienota valsts.

Par Kārļa VI Valuā diagnozi izteiktas vairākas versijas. Daži pētnieki domā, ka runa ir par iedzimtu paranoidālo šizofrēniju vai maniakāli depresīvo psihozi. Cita versija pieļauj, ka karalis ticis mērķtiecīgi indēts ar tā dēvēto vilkazobu jeb melnajiem graudiem – vārpās parazitējošu sēni, kurai ir spēcīga halucinogēna iedarbība.