Kad 1935. gada 28. jūlijā kompānija „Boeing” pirmoreiz demonstrēja publikai savu jaunāko ražojumu – smago četrmotoru bumbvedēju B-17, kāds reportieris to nodēvēja par „Lidojošo cietoksni”. Ar šo nosaukumu B-17 pazīstams Otrā pasaules kara vēsturē.

Laikā pēc Pirmā pasaules kara Amerikas Savienotās Valstis kļuva par ekonomiski spēcīgāko pasaules nāciju, un Otrā pasaules kara priekšvakarā Savienoto Valstu ražošanas potenciāls sasniedza apmēram trešdaļu no pasaules kopapjoma. Šī industriālā varēšana atspoguļojās arī līdz tam nepieredzētas jaudas un iespēju militārajā tehnikā, kam vēlāk bija nopietna loma Otrā pasaules kara kaujas laukos. Viens no šādiem ieročiem bija smagais bumbvedējs B-17, kompānijas „Boeing” izstrādājums. Četrmotoru lidaparāts spēja nogādāt divas tonnas bumbu apmēram divtūkstoš kilometru attālumā, tas bija aprīkots ar pieciem ložmetējiem iznīcinātāju atvairīšanai. Kad 1935. gada 28. jūlijā jaunā lidaparāta prototips pirmo reizi tika demonstrēts darbībā, laikraksta „Seattle Times” reportieris esot izsaucies: „Tas taču ir lidojošs cietoksnis!” Ražotājs tūdaļ novērtējis šī apzīmējuma tirgvedības potenciālu, un tā lidaparāts ieguvis skanīgo nosaukumu „Flying Fortress” – „Lidojošais cietoksnis”.

Protams, četrmotoru milzeņa cena bija samērā augsta; kara lidotājiem nācās pārliecināt ierēdņus, ka viņiem šādas lidmašīnas tiešām nepieciešamas. Brīdī, kad Savienotās Valstis 1941. gada decembrī iesaistījās Otrajā pasaules karā, to rīcībā bija ap pusotra simta šo bumbvedēju, bet jau dažos nākamajos mēnešos ražošanas apjomi auga tādā tempā, kādu varēja nodrošināt tikai varenā Savienoto Valstu avioindustrija.

Kad ASV iesaistījās karā, daži B-17 jau vairākus mēnešus darbojās Britu Karalisko gaisa spēku sastāvā. Pirmā kaujas pieredze rādīja, ka arī „Lidojošā cietokšņa” aizsardzība tomēr ir par vāju, sastopoties ar Luftwaffe iznīcinātāju eskadriļām. Briti atteicās no amerikāņu lidmašīnu izmantošanas, turpmāk izmantoja pamatā pašu ražotos četrmotoru bumbvedējus, pie tam rīkoja reidus lielākoties naktīs. 1943. gada janvārī Kasablankas konferencē starp sabiedrotajiem tika panākta vispārēja vienošanās par „darba dalīšanu”, izvēršot Vācijas stratēģiskās bombardēšanas kampaņu: briti bombardēja pa nakti, amerikāņi – pa dienu. „Lidojošo cietokšņu” eskadriļas sākotnēji cieta smagus zaudējumus, sevišķi uzlidojumos rūpniecības rajoniem Vācijas iekšienē, kur tiem attāluma dēļ nevarēja sekot eskorta iznīcinātāji. Reaģējot uz šiem upuriem, tika ieviesta jauna taktika, lidojot noteiktā formācijā. Šāda precīzi izkārtota bumbvedēju vienība gan bija vieglāks mērķis zenītartilērijai, taču ienaidnieka iznīcinātājiem formācijas ložmetēju koncentrētā uguns bija daudz bīstamāka. Luftvaffe piloti to pat nodēvēja par „fliegendes Stachelschwein” – „lidojošo dzeloņcūku”. Amerikāņu iznīcinātāji „Mustang” un „Thunderbolt” tika aprīkoti ar papildu degvielas tvertnēm un varēja pavadīt bumbvedējus visā lidojuma laikā.

Vācijas stratēģiskā bombardēšana Otrā pasaules kara laikā tiek vērtēta dažādi, tomēr tā nodarīja būtisku kaitējumu Reiha kara rūpniecībai, sevišķi degvielas ražošanai. Bez tam šais gaisa kaujās tika iznīcināts Luftwaffe potenciāls. B-17 „Lidojošais cietoksnis” ir kļuvis par šīs sabiedroto kampaņas simbolu, viņu ekonomiskā un militārā pārākuma iemiesojumu.