28. jūlijs. Staļina pavēle 1942. gadā: Ne soli atpakaļ!

Padomju Savienības diktatora Josifa Staļina pavēle Sarkanajai armijai, kas datēta ar 1942. gada 28. jūliju, literatūrā bieži minēta ar nosaukumu „Ne soli atpakaļ!” Tā faktiski aizliedza sarkanarmiešiem atkāpties, pielīdzinot atkāpšanos dzimtenes nodevībai un draudot ar drakoniskiem sodiem.

1942. gada vasarā situācija Otrā pasaules kara frontēs Padomju Savienībai jau atkal izskatījās draudīga. Iepriekšējā gada beigās Sarkanarmijai bija izdevies apturēt vācu uzbrukumu pie Maskavas un līdz martam gandrīz visā frontes līnijā atspiest iebrucējus atpakaļ vismaz par dažiem desmitiem, dažviet arī simtiem kilometru. Bet jūnijā sākās plašs Vermahta uzbrukums dienvidos – vācieši un to sabiedrotie virzījās uz Kaukāzu un Volgu, apdraudot tobrīd nozīmīgākās padomju naftas ieguves. Bez Kaukāza naftas Padomju Savienībai būtu maz cerību uzvarēt karā. Situācijas kritiskumu apliecināja Josifa Staļina pavēle nr. 227, kas datēta ar 1942. gada 28. jūliju.

Raksturojot situāciju, pavēles teksts nevairās no dramatiskiem akcentiem: „Mūsu valsts iedzīvotāji, kuri ar cieņu un mīlestību attiecas pret Sarkano Armiju, sāk tajā vilties, zaudē ticību Sarkanajai Armijai, bet daudzi no viņiem nolād Sarkano Armiju par to, ka tā pamet mūsu tautu vācu apspiedēju jūgā, bet pati bēg uz austrumiem.

Turpmāk katram komandierim, sarkanarmietim, politdarbiniekam par disciplīnas dzelzs likumu jākļūst prasībai – ne soli atpakaļ bez augstāko komandieru pavēles. Rotu, bataljonu, pulku, divīziju komandieri, atbilstošā ranga komisāri un politdarbinieki, kuri atkāpjas no kaujas pozīcijām bez augstākstāvošo pavēles, ir Dzimtenes nodevēji.”

Tā pauda pavēle, kura vēlāk literatūrā ieguvusi apzīmējumu „Ne soli atpakaļ!”. No pavēles teksta izrietēja, ka pat armijas komandierim nav tiesību patstāvīgi pieņemt lēmumu par atkāpšanos. Vidējā un zemākā ranga komandieriem, kuri tomēr uzdrīkstētos bez sankcijas pavēlēt savai vienībai atstāt pozīcijas, bija jārēķinās ar kara tiesu, kas – labākajā gadījumā – beigtos ar pazemināšanu un nosūtīšanu dienestam soda bataljonos. Šos bataljonus, kā uzsvēra tā pati pavēle nr. 227, bija paredzēts nosūtīt uz smagākajiem frontes iecirkņiem, kur to cīnītāji – bijušie virsnieki – varētu „ar asinīm izpirkt noziegumus pret Dzimteni”. Tāpat pavēle paredzēja izveidot labi bruņotas nosprostošanas vienības, kurām būtu pavēlēts „panikas un haotiskas atkāpšanās gadījumā uz vietas nošaut panikas cēlājus un gļēvuļus, tādējādi palīdzot krietniem kareivjiem izpildīt savu pienākumu pret Dzimteni.”

Par minēto nosprostošanas vienību darbības raksturu un efektu atrodamas dažādas ziņas, sākot ar nostāstiem par nesaudzīgām bēgošo apšaušanām, beidzot ar apgalvojumiem, ka šīs vienības pildījušas drīzāk komunikāciju apsardzes un kārtības uzturēšanas funkcijas piefrontes joslā. Katrā ziņā jau tā paša 1942. gada oktobrī obligātā prasība par nosprostošanas vienību formēšanu tika atsaukta, kas liecina, ka šis radikālais disciplīnas uzturēšanas līdzeklis sevi nebija īsti attaisnojis. Starp citu, interesanti, ka Staļins savā pavēlē nr. 227 gan soda bataljonu, gan nosprostošanas vienību veidošanu piesauc kā līdzekļus, kurus disciplīnas stiprināšanai lietojot ienaidnieks, respektīvi, vācieši.

Nereti sastopams viedoklis, ka Staļinam nebija izvēles, jo tikai ar šādiem drakoniskiem līdzekļiem bija panākamas Sarkanarmijas kaujas spējas. Jāteic, šī viedokļa paudējiem ir liela daļa taisnības. Nav noslēpums, ka padomju pilsoņi, jo sevišķi kara sākumā, bieži vien nebija noskaņoti liet asinis par boļševiku režīmu un biedru Staļinu. Vēlmi karot viņos nācās iedzīt līdz ar bailēm no savējo izrēķināšanās, kas pārspēja bailes no nāves kaujas laukā.