1841. gada 28. jūnijā Parīzē savu pirmizrādi piedzīvoja viena no romantiskā baleta pērlēm – Ādolfa Adāna „Žizele”.

 

„Šī kaislīgā tieksme baudīt dzīves priekus tā, it kā nāve jau pēc mirkļa atraus viņas no kūsājošā baudas avota; šis afekts, šī apmātība, šis neprāts, kas piemīt parīzietēm un jo sevišķi pārsteidzoši atklājas ballēs, – tas man atgādina ticējumu par mirušajām dejotājām, kuras dēvē par vilām. Tās ir jaunas līgavas, kuras mirušas pirms kāzām, taču paturējušas dvēselē neremdināmu dejotkaisli, tik pārvarīgu, ka naktīs tā liek viņām celties no zārkiem, pulcēties uz ceļiem un pusnaktī mesties vismežonīgākajā dejā. Tērptas kāzu drānās, ar ziedu vaiņagiem galvās, ar mirdzošiem gredzeniem bālajos pirkstos, neatvairāmi burvīgas, vilas dej mēnessgaismā, un dej jo trakulīgāk, jo apmātāk, jo jūt tuvojamies brīdi, kad dejai atvēlētā stunda būs pagājusi un viņām būs jāatgriežas ledainajā kapā.”

Tā 19. gs. vācu romantiķis Heinrihs Heine raksta novelē „Florences naktis”. Vilu – pamatā slāvu tautu folklorā sastopamo mirušo jaunavu garu – motīvs, pie kura Heine atgriezies vairākkārt savā daiļradē, kļuvis par iedvesmas avotu viņa labam paziņam, franču dzejniekam Teofilam Gotjē, kurš to nolēma iemiesot baleta libretā. Baleta sižeti ar pārdabisku būtņu piedalīšanos bija 19. gs. pirmās puses parīziešu aizraušanās. Tiesa, nebūdams pieredzējis libretists, Gotjē kā līdzautoru piesaistīja Žilu Anrī Senžoržu, vienu no visu laiku ražīgākajiem operas un baleta libretistiem. Mūziku komponēt apņēmās vēl viens pieredzējis skatuves profesionālis – komponists Ādolfs Adāns, oriģinālo horeogrāfiju veidoja Žans Koralli un Žils Pero. Viņu kopdarbs – balets „Žizele” – savu pirmizrādi Parīzes Operā piedzīvoja 1841. gada 28. jūnijā.

Balets izpelnījās vispārēju publikas atsaucību. Sevišķu atzinību guva titullomas atveidotāja, itāliešu balerīna Karlota Grizi, un arī viņas partneris, galvenās vīriešu lomas izpildītājs Lisjēns Petipā. Jau dažu nākamo gadu laikā „Žizeli” iestudēja Londonā, Turīnā, Vīnē, Briselē, Sanktpēterburgā, Milānā, Venēcijā, Maskavā un citur. Arī mūsdienās „Žizele” joprojām ir viens no pasaulē iestudētākajiem baletiem, šodien visbiežāk skatāms versijā, kuru 19. gs. nogalē veidojis Sanktpēterburgas Marijas teātra horeogrāfs Mariuss Petipā, iepriekšminētā pirmiestudējuma premjera brālis.

Baleta sižets ir gaužām vienkāršs: lauku ciematā inkognito ierodas jauns aristokrāts hercogs Albrehts, un uzsāk dēku ar zemnieku meiteni Žizeli. Taču drīz uzrodas arī Albrehta īstā līgava, hercogiene Batilde. Žizele nepārdzīvo vilšanos, viņas prāts aptumšojas, un pēc vājprāta lēkmes meitene saļimst bez dzīvības. Otrais cēliens jau risinās pie Žizeles kapa, kurp Albrehtu naktī atvedušas sirdsapziņas ēdas. Un te viņu ielenc vilas – mirušo līgavu gari. Katru sastapto vīrieti šīs nakts dejotājas ierauj savā dejā un dancina līdz nāvei. Šāds liktenis gaidītu arī Albrehtu, taču viņu izglābj Žizeles gars.

Nebūtu gan pareizi uztvert „Žizeles” sižetu vien kā romantisku pasaciņu ar motīva „mīla stiprāka par nāvi” piepildījumu finālā. Citētajā Heines fragmentā autors piesauc sava laika realitāti – balles zāli, kur valdošais dejas virpulis pārvērš tur nonākušās naivās dvēseles par modernām vilām, azartiskām bet emocionāli jau mirušām dzīves baudītājām. Attiecīgi arī valša motīvs, kas bieži ieskanas Ādolfa Adāna partitūrā, nav vien nodeva modei vai žanra nepieciešamībai, bet gan laikmeta tikumu zīme.