1846. gada 28. jūnijā mūzikas instrumentu izgudrotājs Ādolfs Sakss saņēma patentu savam ģeniālākajam izgudrojumam – saksofonam.

„Tas ir skaistākais skaņu sajaukums, kādu man nācies dzirdēt,” tā par saksofona skaņu sacījis itāļu komponists Džoakino Rosīni. Paša Rosīni mūzikā saksofona partiju nav, jo viņš pameta savu spožo operu komponista karjeru kādus padsmit gadus pirms beļģu mūzikas instrumentu meistars un izgudrotājs Ādolfs Sakss nāca klajā ar savu izcilāko veikumu – jaunu instrumentu, kuram bija lemts padarīt izgudrotāja vārdu nemirstīgu. Patentu savam patiesi ģeniālajam izgudrojumam – saksofonam – Sakss reģistrēja 1846. gada 28. jūnijā.

 Antuāns Žozefs Sakss, kurš pats gan labprātāk dēvējās par Ādolfu, nāca pasaulē 1814. gadā Dinānas pilsētā Beļģijā, mūzikas instrumentu meistara ģimenē. Dēls apguva tēva arodu un jau piecpadsmit gadu vecumā būvēja flautas un klarnetes. Divdesmit gadu vecumā viņš būtiski uzlaboja basa klarnetes konstrukciju. 1841. gadā jaunais izgudrotājs pārcēlās uz Parīzi, un te radīja pūšaminstrumentus, kas uzlūkojami jau par principiāliem jaunievedumiem, nevis vairs esošo uzlabojumiem. Daži no šiem izgudrojumiem bija aktuāli tikai īsu laiku; līdz mūsdienām izdzīvojuši divi: uz fanfaras bāzes radītais sakshorns un, protams, saksofons.

 Radot saksofonu, Sakss vadījās no teorētiska uzstādījuma: vai iespējams instruments, kas ieņemtu vidējo stāvokli starp koka un metāla pūšaminstrumentiem. Pēc šāda pūšaminstrumenta, kas saplūdinātu koka un vara skanējumu, tobrīd bija pieprasījums pirmkārt militārajos orķestros. Sakss izmantoja jaunu uzbūves variantu, apvienojot konisku tauri ar klarnetes stobru un obojas vārstuļu mehānismu. Iegūtā tembru gamma izrādījās tik interesanta, ka to jau drīz novērtēja arvien jauni komponisti un izpildītāji. Šai tembrā ir kaut kas no angļu radziņa, no klarnetes un čella toņiem, pie tam skanējuma intensitāte ir nesalīdzināma ar saksofona tuvāko radinieci – klarneti.

 „Instrumenta būtiskā vērtība ir akcenta dailes dažādībā – brīžiem nopietns, brīžiem rāms, brīžiem kaismīgs, sapņains vai melanholisks, vai miglains, kā tikko dzirdama otrā atbalss, kā neskaidrās gaidas meža vēsmas nopūtā vai, visdrīzāk, zvana noslēpumainās trīsas ilgi pēc tam, kad tas zvanīts; es nezinu citu mūzikas instrumentu, kam piemistu šī savādā rezonanse, kas skan uz klusuma robežas,” tā par saksofonu raksta franču komponists Hektors Berliozs. Viņš kļuva par Ādolfa Saksa tuvu draugu un atbalstītāju laikā, kad viņš nodeva savu izgudrojumu pasaules bargajam vērtējumam. Saksa izgudrojumi atnesa meistaram slavu un triumfa mirkļus, tomēr, kā raksta Berliozs: „Arvien no jauna Sakss krita par upuri Viduslaiku cienīgām vajāšanām. No viņa pārvilināja darbiniekus, zaga viņa plānus, apvainoja viņu vājprātībā un stiepa pie tiesas. Šādu naidu izgudrotāji allaž modina savos sāncenšos, kuri paši nav izgudrojuši neko.” Ādolfs Sakss nodzīvoja ilgu, bet diezgan grūtu mūžu, atvadoties no šīs pasaules 1894. gada 3. februārī. Meistars nepiedzīvoja laikus, kad džezs padarīja viņa izgudrojumu par vesela mūzikas un kultūras slāņa simbolu.