1895. gada 28. novembrī ASV notika pirmās automobiļu sacensības. Tās rīkoja Čikāgas laikraksts "Chicago Times-Herald", kuru mērķis bija gan popularizēt ar dzinēju darbināmo transportu, gan arī palielināt sava laikraksta tirāžu. Sacensībās piedalījās seši spēkrati, bet cik no tiem sasniedza finišu.

Gatavošanās pirmajām spēkratu sacīkstēm ASV iesākās jau 1895. gada vasarā. Čikāgas Times-Herald izziņoja lielo pasākumu ar sava laikraksta starpniecību, cerot pārdot pēc iespējas vairāk laikraksta kopiju, gan arī pie reizes pareklamējot jauno tehnikas brīnumu - automašīnu.

Automašīnas jēdziena izmantošana šajā sakarā gan ir ļoti diskutabla, jo sacensībās galvenokārt piedalījās tā sauktie motorizētie rati, proti, vaļēji četru riteņu pajūgi, kuriem zirgu vietā bija uzstādīts pirmatnējs dzinējs. Ratu ātrums bija mūsdienu izpratnei pavisam niecīgs - vien 11 kilometru stundā.

Taču ažiotāža par sacensībām nebija tik augsta, kā laikraksts vēlētos. Pirmo automobiļu priekšgājēji ASV tika ražoti vien divus gadus pirms sacīkstēm, tāpēc nemaz tik daudziem amerikāņiem šā tehnikas brīnuma vēl nebija, nemaz nerunājot par konservatīvo sabiedrības daļu, kura sākotnēji dūmojošo, smirdīgo agregātu uzskatīja par rupjības un nepieklājības kalngalu.

Sākotnēji, vasaras sacīkstēs, bija iecerēts, ka sacensību trase būs no Čikāgas līdz Milvoki, aptuveni 90 jūdzes jeb 144 kilometri. Taču ceļu stāvoklis bija tik kritisks, ka motorizētajam transportam šo ceļu pieveikt nebija iespējams. Tāpēc tika nolemts trasi saīsināt līdz 54 jūdzēm, braucot no Čikāgas līdz Evanstonai un atpakaļ. Kopējais trases garums tika saīsināts līdz 87 kilometriem. Tajā pašā laikā, organizatoriem pavisam neveicās ar dalībnieku reģistrēšanu, viņu vienkārši nebija.

Sacensības pārcēla uz novembri, taču laika apstākļi rudenī bija krietni drūmāki nekā vasarā. Ceļi palika dubļaini, un paredzēt varēja arī pirmā sniega parādīšanos. Teju pusgada laikā, kopš "Times-Herald" izziņoja pirmo sacensību pieteikumu, savu dalību apstiprināja 87 spēkrati. Pat mūsdienu sacensībām tas būtu labs rādītājs, vienīgi - ne visi varēja ierasties uz sacensībām. Lielākā daļa motorizēto vagonu vienkārši palika noplīsuši garāžas.

Uz starta līniju 1895. gada 28. novembrī nostājās vien seši auto. Laika apstākļi bija slikti - slapjš sniegs, 4 Celsija grādi virs nulles un pamatīgi dubļi uz ceļiem. Elvuds Heins, viens no pirmajiem amerikāņu auto industrijas pionieriem un galvenais pretendents uz uzvaru, jau ceļā uz Evanstonu izstājās. Viņa auto saplīsa, un Heins palika sēžam ceļmalā. No pārējiem pieciem spēkratiem divi bija vairāk motocikli nekā automašīnas, jo tiem bija divi riteņi. Tā kā motociklu masa bija mazāka, arī dzinēju jauda bija mazāka, un Čikāgas-Evanstonas trasē tas izrādījās liktenīgi. Motocikli vienkārši nevarēja pievarēt ceļu kāpumus un arī bija spiesti izstāties. Tā nu garo ceļu līdz finišam mēroja vairs tikai trīs spēkrati. Viens no vācu inženiera Karla Benza spēkratiem uz ceļa sadūrās ar zirgu un arī bija spiests izstāties. Tālāk ceļu mēroja tikai Čārlzs Durjejs un Oskars Millers. Durjejs savu izšķirošo pārsvaru nodrošināja atpakaļceļā no Evanstonas, kad Millers sāka pagurt. Sacīkšu ilgums jau bija ap sešām stundām. Millera vietā pat nācās sēdināt otru pilotu Čārlzu Breidiju Kingu. Taču finišā tas vairs neko nemainīja, Kinga-Millera ekipāža (attēlā) bija aizkavējusies par pusotru stundu, un Čārlzs Durjejs saņēma galveno balvu. Tie bija 5 tūkstoši dolāru. Viņa uzvara iezīmēja pirmo sacīkšu atskaites punktu - ceļā pavadītas 7 stundas un 53 minūtes, veicot 87 kilometrus. Vidējais automobiļa ātrums bija 11 kilometri stundā. Automobiļu entuziasti steidza pierādīt, ka šīs sacīkstes iezīmē zirgu transporta ēras beigas, jo auto ir godam spējis braukt arī sliktos laika apstākļos ārpus pilsētas. Sacīkšu nozīme bija izšķiroša, lai automašīnu industrija ASV piedzīvotu lēcienu par piecgadi. Jau nākamajā gadā, Amerikas auto uzsāka komerciālā transporta ražošanas laikmetu