1918. gada 28. novembrī Padomju Krievijas Sarkanā armija uzsāka uzbrukumu Narvai. Tas bija mēģinājums izveidot Padomju Igauniju, kas beidzās ar izgāšanos nepilnus divus mēnešus vēlāk.

 

1918. gada februārī bez rezultātiem beidzās miera sarunas starp Padomju Krieviju un Vāciju. Vācu armija, līdz tam palikusi 1917. gada rudenī ieņemtajās pozīcijās, sāka virzīties uz austrumiem, un Krievijas boļševiku valdībai nebija nekādu iespēju to aizkavēt. Brīdī, kad sarkanie bija pametuši Tallinu, savukārt vācieši vēl nebija ieradušies, Igaunijas Nacionālā padome 1918. gada 24. februārī pasludināja Igaunijas Republikas neatkarību. Nākamajā dienā Tallinā iemaršēja vācieši, arestēja pagaidu valdības ministrus un tikko dzimušo igauņu neatkarību de facto likvidēja. Tomēr jau deviņus mēnešus vēlāk, kad Pirmais pasaules karš noslēdzās ar Vācijas sakāvi, Vācijā uzliesmoja revolūcija un vācu karavīri pameta austrumos ieņemtās teritorijas, laikā starp 1918. gada 11. līdz 14. novembrim varu Igaunijā atkal pārņēma nacionālā Pagaidu valdība. Tomēr arī boļševiku pretenzijas uz varu Igaunijā nekur nebija zudušas. Ar Padomju Krievijas 7. armijas uzbrukumu Narvai 1918. gada 28. novembrī sākās mēģinājums izveidot padomju Igauniju.

Igauņu armijas komandiera ģenerālmajora Aleksandra Tenisona rīcībā tobrīd bija labi ja kādi 2000 vīru, un sarkanajiem bija nepārprotams pārsvars. Narva krita nākamajā jau dienā pēc uzbrukuma sākuma, un igauņu boļševiki ieņemtajā teritorijā pasludināja Igaunijas Darbaļaužu komūnu. Divdesmitajā uzbrukuma dienā sarkanie ieņēma Tartu, bet ap jauno gadu fronte no austrumiem bīstami pietuvojās Tallinai. Paralēli notika latviešu sarkano strēlnieku ienākšana Latvijas teritorijā, 1919. gada janvāra sākumā ieņemot Rīgu un piespiežot pirms pusotra mēneša pasludinātās Latvijas Republikas Pagaidu valdību evakuēties līdzi atejošajiem vācu spēkiem uz Liepāju.

Tomēr, atšķirībā no Latvijas kolēģiem, Igaunijas Pagaidu valdības situācija bija daudz labāka. Daudzi Pirmajā pasaules karā karojušie igauņi atradās savā dzimtenē un tagad stājās tās aizstāvju rindās. Jau 1919. gada janvāra sākumā nesen ieceltajam Igaunijas bruņoto spēku virspavēlniekam Johanam Laidoneram jau klausīja 11 000 karavīru un 600 virsnieku. Kas bija ne mazāk nozīmīgi, sevišķi jau morālā ziņā, kopš decembra sākuma Igaunijā pienāca ieroču sūtījumi no Somijas, bet janvāra sākumā ieradās arī 3500 somu brīvprātīgo. 31. decembrī Tallinas ostā iebrauca Antantes valstu eskadra ar vēl vienu ieroču sūtījumu. Briti sagūstīja divus boļševiku eskadras mīnu kuģus un nodeva tos igauņiem. 1919. gada 5. janvārī sarkano uzbrukums tika apturēts 37 kilometrus uz austrumiem no Tallinas. Tālāk fronte virzījās uz dienvidiem līdz Vertsjerva ezeram, pēc tam pagriezās uz rietumiem un sasniedza Rīgas jūras līci pie Ainažiem. No šīs līnijas ģenerālis Laidoners uzsāka strauju pretuzbrukumu, un neatkarības pasludināšanas pirmajā gadadienā – 1919. gada 24. februārī – praktiski visa igauņu apdzīvotā teritorija bija viņu nacionālā karaspēka rokās. Gandrīz visas tālākās Igaunijas neatkarības kara cīņas notika ārpus igauņu etniskajām robežām. Austrumos viņi uz laiku ieņēma Pleskavu un Lugu, savukārt dienvidos, pēc Latvijas Sociālistiskās Padomju republikas sabrukuma 1919. gada maijā, igauņi ieņēma daļu Vidzemes un kļuva par nozīmīgu spēku Latvijas Neatkarības karā.