1636.gada 28.oktobrī dibina vienu no prestižākajām augstskolām pasaulē – Hārvarda universitāti. Sākumā gan to sauc vienkārši par “jauno koledžu”, jo tā atradās Masačūsetsas līča kolonijā, kas bija britu apmetne Bostonas tuvumā.

 

Britu pārvaldītajās teritorijās Ziemeļamerikā pieauga iedzīvotāju skaits. Tā kā koloniālā vara veicināja iedzīvotāju pārcelšanos uz jaunajām zemēm, kuri vēlāk jau veidoja pastāvīgu koloniālās zemes tautu, tad pārvalde centās nodrošināt izglītības iespējas. Tika dibinātas skolas, nākamajam līmenim arī koledžas. 1636.gada 28.oktobrī Masačūsetsas kolonijā tika radīta arī augstākas izglītības iestāde, kuru nosauca pavisam vienkārši – par „New College” jeb jauno koledžu.

Sākumā apvidu apdzīvoja pārsvarā puritāņu iebraucēji. Bostona, kas atrodas netālu no Hārvarda universitātes, bija puritāņu pilsēta, tāpēc arī likumsakarīgi universitāti ietekmēja tīrās anglikāņu ticības aizstāvju idejas. Sākumā tā bija pietiekami reliģioza augstskola, no kuras absolventiem, daudzi kļuva par garīdzniecības darbiniekiem.

Divus gadus pēc Jaunās koledžas dibināšanas, mūžībā aizgāja Džons Hārvards (attēlā). Tiek uzskatīts, ka viņš bija viens no augstskolas dibinātājiem, lai gan ir cilvēki, kas apstrīd šo ideju. Galvenais, ka Hārvards, kurš bija Dieva vārda kalps, atstāja mantojumu jaunajai skolai. Viņš novēlēja tai nepilnas 800 mārciņas un savu bibliotēku, kas bija apmēram 400 grāmatas. Vietējā vara bija tik patīkami pārsteigta par līdzcilvēka vēlmi atdot visu iespējamo skolai, ka nolēma pārsaukt to par Hārvarda universitāti. Jāpieblist, ka Džons Hārvards nomira 30 gadu vecumā un tikai divus gadus pēc savām laulībām, viņam pilnīgi noteikti bija kam atstāt, varbūt pēc mūsdienām spriežot, necilo mantojumu.

Mūsdienās Hārvarda universitāte ir augstskola, kas dotācijās vien saņem vairāk nekā 30 miljardus dolāru, tāpēc 800 mārciņas nešķiet daudz. Izšķirošs panākums gan bija tas, ka uz Masačūsetsu bija pārcēlušies vīri, kuri Anglijā bija studējuši Kembridžā. Viņi izjuta nepieciešamību dalīties ar savām zināšanām, lai tās dzīvotu arī tad, kad “gudrie Dieva vīri kļūs par smiltīm”. Tā bija laikmetam raksturīga ideja, ka zināšanas ir kā Dieva dāvana, kas jādod tālāk kopējā labuma veicināšanai.

Labā ziņa līdz ar Kembridžas absolventu ienākšanu Hārvardas mācību procesā bija šo cilvēku alternatīvā vīzija reliģijas jautājumos. Viņi mazināja puritāņu ietekmi tajā. Tas īpaši atmaksājās 19.gadsimtā, kad augstskolu sasniedza apgaismības idejas. Īpaši jau filozofijas veidā, kas paģērēja vispārēja saprāta reālismu. Īpaši, kad lekcijas pasniedza Žans Luī Agasī. Viņš īpaši uzsvēra amerikāņu dievišķo lomu savas zemes pārvaldībā. Tāpat arī viņa vīzija bija, ka Platona idejas kļūst teju par ikdienas lasāmvielu augstskolas teritorijā. Tieši 19.gadsimts ir svarīgs universitātes attīstībā, jo Hārvarda kļūst fundamentāla.

20.gadsimtā universitātes tēls un atpazīstamība auga visā pasaulē. Sākumā, protams, ASV un Eiropā, vēlāk arī citās zemēs. Galvenokārt jau tajās, kuras kontrolēja Eiropas valstis. Bet pēc Otrā pasaules kara Hārvarda universitāte kļuva atvērtāka ne tikai citu rasu cilvēkiem, tajā sāka parādīties sievietes. Hārvardai bija māsas augstskola Redklifa skola, kurā izglītību ieguva sievietes, bet pēc kara sāka nodarbības apvienot. Viens no iemesliem bija pasniedzēji, kam bija jālasa vienas un tās pašas lekcijas abās skolās, bet otra, iespējams, ticamāka ideja, Hārvarda medicīnas skola kļuva par dāmu iestādi. Karš pierādīja cik svarīgas ir sieviešu medmāsu gādīgās rokas un attieksme pret viņu darbu un zināšanām mainījās. Nu jau Redklifa skola ir atsevišķa Hārvardas iestāde padziļinātām studijām. Bet pirms pāris gadiem par Hārvardas vadītāju kļuva sieviete. Universitātes komplekss ir izaudzis līdz 85 hektāriem, tajā ir vairākas saistītās skolas – medicīnai, ekonomikai, biznesam un atsevišķām zinātnēm, tāpat tai ir savas ārstniecības iestādes, baznīcas un protams, galvenā pērle – bibliotēka. Hārvarda universitātes bibliotēkā ir vairāk nekā 18 miljoni izdevumu. Augstskolu ir absolvējuši astoņi ASV prezidenti, 150 Nobela prēmiju laureāti un 62 šobrīd vēl dzīvi miljardieri. Protams, varētu teikt, ka nauda nav galvenais, tomēr augstskolas saņemtie ziedojumi un dotācijas ļauj tai kļūt atvērtākai centīgiem cilvēkiem. Studiju maksa Hārvardā ir liela, bet labie finanšu rādītāji ļauj piedāvāt vērtīgas programmas tiem, kas ir pelnījuši izmantot skolas uzkrātās zināšanas sava prāta un centības, ne maka biezuma dēļ.