1758. gada 29. augustā pirmo reizi ASV tiek izveidots indiāņu rezervāts. Ņūdžersijā tiek atvēlēta teritorija Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju vajadzībām, lai viņi varētu justies kaut nedaudz mierīgāki par savu pastāvēšanu. Lielākā aktivitāte rezervātu veidošanā sekos 19. gadsimtā, kamēr pirmais rezervāts beigs pastāvēt jau pēc nepilniem 50 gadiem.

 

Indiāņi apdzīvoja abu Ameriku kontinentus. Dienvidamerikas pamatiedzīvotājus nežēlīgi iznīcināja vēl viduslaikos, kamēr Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāji ievērojami cieta jau apgaismotajā Renesanses laikā. Kad Kristofors Kolumbs atklāja Ameriku, tiek lēsts, ka tajā dzīvoja ap 3,5 miljoniem indiāņu. Gadsimtu pēc pirmā rezervāta izveidošanas pamatiedzīvotāju skaits bija vairs tikai 250 tūkstoši. Eiropiešu ieceļotāji veiksmīgi iznīcināja indiāņus, iekārojot viņu zemes un dabas resursus, kas tajās bija atrodami. Rezervāti lielā mērā bija veids, kā atņemt šīs zemes.

Ne visas indiāņu ciltis Ziemeļamerikā bija miermīlīgas un bez ierunām pieņēma uzbrukumus. Daudzas karoja un itin veiksmīgi. Tāpēc ASV valdība nolēma mazināt saspīlējumu un atļaut indiāņiem veidot savus rezervātus. Zemes, kas būtu pilnīgā cilšu pārraudzībā ar visām likumdošanas tiesībām. Vienīgā problēma, baltādainie iedzīvotāji izlēma, kur būs rezervāts. Tā tas arī notika pirmajā zināmajā gadījumā 1758. gadā. Ņūdžersijas štats izlēma, ka izveidos saviem indiāņiem rezervātu, lai samazinātu risku, ka izceļas nemieri. Kristieši bija ļoti aktīvi, mēģinot iemācīt indiāņiem īsto Dievu. Tik aktīvi, ka jau ap 1802. gadu, indiāņu rezervātā nebija palicis. Baznīcas draudzes pašas savāca rezervāta teritorijas, pierunājot štatu pārcelt indiāņus tālāk uz rietumiem.

Indiāņu pārcelšana ir traģiskākā stāsta daļa. Ciltis saņēma solījumus, ka iebraucēji cienīs viņu tiesības un atstās indiāņu dzīvi pašu ziņā. Taču saimnieciskā ekspansija lika krist kārdinājumā un lauzt visas vienošanās. ASV Konstitucionālā tiesa bez indiāņu piekrišanas, klasificēja viņus kā federālai varai pakļautus subjektus. Tāpēc valstiski svarīgu lēmumu brīžos indiāņi tika piespiedu kārtā pārcelti un ne jau uz labākām zemēm. Tāpēc arī bija izteikta indiāņu rezervātu veidošana sausajos dienvidu vai rietumu štatos, vai arī aukstajos ziemeļos. Indiāņu rezervāti pastāv arī mūsdienu Kanādā.

Atsevišķi ASV prezidenti apzinājās vēsturisko netaisnību, tāpat kā apzinājās, ka to labot nav politiķu spēkos. Tad tika piedāvāta indiāņu pašnoteikšanās rezervātu teritorijās. Mūsdienās ir 326 rezervāti, kas nozīmē, ka ne visām ciltīm tie pienākas. ASV ir aptuveni pus tūkstotis indiāņu cilšu. Lielākā ir navaho, kurai pieder rezervāts, kas teritorijas ziņā ir lielāks par dažiem štatiem. Savukārt rezervātu kopējā teritorija ir aptuveni Aidaho štata izmērā. Rezervātos indiāņi drīkst paši izdot savus likumus, spriest tiesu par maziem likumpārkāpumiem un noteikt savu saimniecisko darbību. Viņi nedrīkst nonākt pretrunā ar federālo varu, tāpēc arī indiāņu pašpārvaldei ir savas robežas. Tomēr izteikta parādība ir azartspēles. Lai kaut kādā veidā pievilinātu saviem rezervātiem tūristus un naudu, indiāņi ir ļāvuši attīstīt spēļu zāles. 1979. gadā Florida centās aizliegt spēles uz naudu, bet nesekmīgi, ASV tiesa atļāva indiāņiem organizēt azartspēles, jo tas nebija pretrunā ar viņu pašnoteikšanās tiesībām. Diemžēl, šai ekonomiskajai darbībai ir arī sava negatīvā puse. Indiāņu rezervātos ir augsts noziedzības un alkoholisma līmenis. Protams, atradīsies kāds, kurš pierādīs, ka tā ir oficiālā ASV valdības nostāja, lai radītu sliktu tēlu par indiāņiem. Tomēr nenoliedzami, indiāņi pārsvarā nepeldas naudā. Viņus allaž ir sūtījuši tur, kur baltie nav vēlējušies doties. Tāpēc lielākās pārvietošanas sauca par “asaru ceļiem”, jo indiāņi bija nespēcīgi iebraucēju priekšā. Starp citu vārds „rezervāts” arī nav radies no idejas saglabāt indiāņu kultūru. Indiāņu rezervātus par tādiem nosauca tāpēc, ka rezervāta zeme tika vienkārši rezervēta indiāņu jautājumu risināšanai – mehāniski un bez lielām diskusijām.