1453. gada 29. maijs noslēdza veselu laikmetu Eiropas vēsturē. Šajā dienā beidza pastāvēt Austrumromas jeb Bizantijas impērija, kad tās seno galvaspilsētu Konstantinopoli ieņēma Osmaņu sultāna Mehmeda II (attēlā) armija.

 

Kad Romas impērijas vara Mūsu ēras 5. gs. sabruka Rietumeiropā, austrumos vēl apmēram tūkstoš gadus turpināja pastāvēt Austrumroma jeb Bizantijas impērija. Šī valsts un tās galvaspilsēta Konstantinopole piedzīvoja vēl vairākus uzplaukuma un varenības periodus. Daudzus gadsimtus Bizantija bija kristīgās Eiropas aizsargvalnis pret iekarotājiem no Āzijas. Bet paši Rietumeiropieši pa laikam bija tie, kuri piedalījās šī vaļņa graušanā. 1204. gadā Konstantinopoli ieņēma krustneši, pilsētu pamatīgi izpostīja un nodibināja šeit savu – Latīņu impēriju. Rietumniekiem gan trūka spēku, lai paliktu te uz ilgāku laiku; pēc apmēram pusgadsimta bizantieši viņus padzina, tomēr īsti atkopties no šī trieciena pareizticīgā impērija vairs nespēja, tāpēc krita, tiklīdz tai kaimiņos parādījās jauns, dinamisks un ekspansīvs spēks – Osmaņu impērija.

Osmaņu turku valsts 13. gs. beigās radās Mazāzijā, var teikt – uz Eiropas un Āzijas sliekšņa. Turki šeit bija ieradušies vairāk nekā trīs gadsimtus iepriekš, un visu šo laiku dzīvojuši kontaktā ar Bizantijas kultūru. Osmaņiem bija labi organizēta valsts pārvalde, disciplinēta un tam laikam ļoti moderna armija, tai skaitā Eiropā spēcīgākā artilērija. 1432. gadā Osmaņu valsts tronī kāpa sultāns Mehmeds II – izcils valdnieks un karavadonis, kurš metodiski turpināja būvēt no tēva, sultāna Murada II, mantoto valsti. Viņš sevi redzēja kā senās Romas cēzaru mantinieku, un Konstantinopolei bija jākļūst par viņa galvaspilsētu.

No Bizantijas kādreizējās varenības tobrīd pāri bija palikusi tikai zemes strēmele ap pašu Konstantinopoli un vēl daži līdzīgi krikumi Egejas jūras baseinā. Jūtot briestam turku uzbrukumu, pēdējais imperators Konstantīns XI vērsās ar palīdzības lūgumu pie Eiropas lielvalstīm. Šo lūgumu atbalstīja pāvests, taču brīdis bija neizdevīgs: Anglija un Francija bija novājinātas savstarpējā Simtgadu karā, Spānija aizņemta ar pēdējo musulmaņu zemju ieņemšanu Pireneju pussalā, savukārt apvienotos Polijas-Lietuvas, Ungārijas un Valahijas spēkus turki nesen bija sakāvuši kaujā pie Varnas, Bulgārijā. Savas vienības palīgā Konstantinopolei nosūtīja spēcīgās Itālijas pilsētvalstis Venēcija un Dženova, taču to galvenie spēki nepaspēja laikus ierasties. Tomēr Konstantinopoles aplenkums ilga vairāk nekā mēnesi. Turkiem nelīdzēja ne blokāde, ne nocietinājumu graušana ar artilēriju, ne mēģinājumi parakties zem mūriem un tos uzspridzināt. Tad Mehemds izšķīrās par triecienuzbrukumu, lēšot, ka var atļauties zaudēt krietni vairāk dzīvā spēka nekā pilsētas aizstāvji.

Izšķirošais uzbrukums sākās 1453. gada 29. maija agrā rītā. Laikam gan kritiskais moments bija dženoviešu ģenerāļa Džovanni Džustiniani smagā ievainošana. Palikuši bez komandiera, dženovieši bēga uz kuģiem. Konstantīns ar saviem grieķiem vēl kādu laiku turējās, bet tad, pārspēka spiesti, atkāpās no mūriem un krita ielu cīņās. Kā tieši mira pēdējais Bizantijas imperators – paliek līdz galam nenoskaidrots. Mehmeds, kā bija solījis, ļāva saviem karavīriem trīs dienas laupīt, postīt un ņemt pilsētniekus par vergiem. Kā stāsta, vēlāk viņš pats nožēlojis, ka ļāvis tik nežēlīgi apieties ar savu nākamo galvaspilsētu.