1972. gada 29. maijā ASV prezidents Ričards Niksons pabeidz vizīti PSRS. Viņš teju nedēļu ir pavadījis pie lielākā ienaidnieka, cenšoties izkausēt Aukstā kara ledu. Niksons bieži pelts, tomēr centās darīt visu, lai satuvinātu pasaules lielvaras un panāktu kompromisu.

Kad 1972. gada maijā Ričards Niksons aizbrauca valsts vizītē uz PSRS, prese viņu saukāja tikai par otro ASV prezidentu, kurš viesojies komunistiskajā valstī. Tikai zemāk lasītāji varēja atsaukt atmiņā to, ka Niksons ir amerikānis, kurš savas dzīves laikā jau otro reizi dodas uz PSRS. Kā prezidenta Dvaita Eizenhauera administrācijas viceprezidents, Niksons Padomju Savienībā viesojās 50.-to gadu beigās. Tieši tad viņš iegāja vēsturē kopā ar Ņikitu Hruščovu, diskutējot par komunisma-kapitālisma attiecībām „amerikāņu virtuvē”. ASV tirdzniecības dienās Maskavā, abi politiķi satikās ar saviem argumentiem ekspozīcijā, kurā tika demonstrēta ikdienišķa kapitālista virtuve.

Pirms Ričards Niksons kļuva par ASV prezidentu, viņš jau runāja par nepieciešamību uzlabot situāciju Tuvajos Austrumos un Centrālajā Āzijā. Kā prezidents viņš saņēma mantojumā Vjetnamas karu un sabiedrības popularitāti tas neiemantoja. Tāpēc Niksona loģika bija tāda, tuvojamies politiski ar Ķīnu un PSRS, lai biedri Hanojā saprot, ka varbūt pienācis laiks slēgt pamieru arī ar ASV. Lai gan Niksons atzina, viņa cerības bija lielākas. Ja Pekinā un Maskavā sajutīs, ka komunistiskajām supervalstīm ir „lielāka zivs, ko cept”, tās varētu pārmesties uz izdevīgumu, runāt pa tiešo ar ASV.

1972. gada februārī Niksons viesojās Ķīnā. Mao Dzeduns varēja svinēt savu lielo uzvaru, ASV prezidents atzina Ķīnas Tautas republiku. 25 gadus ASV bija ignorējušas tādu valsti kā pēcrevolūcijas Ķīnu, savukārt avīžnieki kāri tvēra katru frāzi, jo Niksona vizīte bija pārsteigums. Vēl joprojām šādus politiķu manevrus ASV mēdz saukt par „Niksons dodas uz Ķīnu”.

Patiesībā, Niksona vizīte Ķīnā bija ģenerālmēģinājums vizītei PSRS. Viņš dabūja apstiprinājumu, ka tikšanās ar Leonīdu Brežņevu varētu notikt maija beigās. Precīzāk, no 22. līdz 30. maijam. Tās laikā ASV prezidents vienojās par sadarbību vides aizsardzībā, vienojās veikt kopīgus lidojumu testus kosmiskās izpētes programmā starp "Apollo" un "Sojuz", bet pats svarīgākais, Niksons vienojās ar Brežņevu par tālās darbības rādiusa raķešu skaita ierobežošanu un vienojās iesākt kodolieroču ierobežošanu. Tieši šie divi līgumi bija vissvarīgākie. 29.maijā, noslēdzot darba vizīti Maskavā, Ričards Niksons kā reiz arī uzsvēra nepieciešamību mazināt atšķirības starp abu valstu ideoloģijām.

Niksonu bieži vien piemin kā vienu labākajiem ASV prezidentiem 20.gadsimtā. Viņš nebija tik strikts attiecībās ar PSRS kā Reigans. Taču Niksonu var arī saprast, 70. gados Reigana ļaunuma impērija vēl nešķita tik vāja kā 80. gados. Savukārt ideja, ka komunistiskās lielvalstis pametīs sabiedrotos savu interešu vārdā arī izrādījās patiesa. Lai arī Vjetnamas karš tam nav pierādījums, tomēr Niksons ielīda pa vidu komunistiskajai pasaulei. Viņš parādīja, ka ar ASV ir iespējams dialogs, kas savukārt nozīmēja lielākas iespējas ne tik radikāliem komunistisko valstu politiķiem. Galvenais ieguvums tomēr bija stratēģisko ieroču samazināšanas līgumi. Tieši Niksona vizītes laikā, ASV un PSRS vienojās, ka katrai paliks ne vairāk par 200 stratēģiskajām tālā rādiusa ballistiskajām raķetēm. Niksona vizītes Ķīnā un vēlāk PSRS arī bija izcils diplomātijas sasniegums, kuru demonstrēja Niksona valsts sekretārs Henrijs Kisindžers. Viņa iesāktā pingponga diplomātija noveda pie tā, ka Aukstā kara ienaidnieki satuvinājās.