1830.gada 29.martā Niagāras ūdenskrituma apmeklētāji bija pārsteigti, uzzinot, ka dižais ūdenskritums ir apstājies. Iemesls tam bija sals un no Erī ezera sapūstais ledus. Vēlāk gan tika atzīts, ka ūdens nedaudz caur ūdenskritumu čalojis, tāpēc vēsturiskā pilnīgā Niagāras aizsalšana vēl bija jāgaida. Pavisam ūdenskritums apstājās 1848. gadā, kad teju 40 stundas tā tuvumā valdīja neierasts klusums.

 

Cilvēki, kas pēta trokšņus, bieži atzīst, ka nav tāda trokšņa, pie kura cilvēka auss nevarētu pierast. Tālumā kursējošs vilciens vai pilsētā ķērcoši putni, lielākoties ar to visu cilvēks aprod. Tāpat arī notika ar iedzīvotājiem, kas vienmēr dzīvojuši Niagāras tuvumā. Lielajās kaskādēs iztek tik daudz ūdens, ka vietējie pieraduši pie šņācošās skaņas un tāpēc arī ir pārsteigti reizēs, kad dižais ūdenskritums apstājas. Tādas reizes ir bijušas vairākas, tomēr, kā zināms, amerikāņiem un kanādiešiem patīk būt ļoti sīkumainiem, kad lietas nonāk līdz statistikai un „pirmajām reizēm vēsturē”. Reizes, kad ūdenskritums ir gandrīz apstājies ir vairākas, bet pilnīga aizsalšana ir retāka parādība.

1830. gada 29. martā bija viena no tām reizēm, kad ūdenskritums praktiski bija apstājies. Kā zināms, tas atdala ASV un Kanādu ar savām trim lielajām kaskādēm. Caur šīm kaskādēm gāžas tonnām ūdens, kas nāk no Erī ezera un ietek Ontario ezerā. Tas allaž bijis tūristu iecienīts objekts, jo Niagāras ūdenskritums ir viens no unikālākajiem ūdenskritumiem pasaulē. Tāpēc liels bija pārsteigums, kad 1830. gada martā, ūdenskritums pēkšņi sāka pieklust. Iespējams, ka tā nebija pirmā ūdenskrituma aizsalšana, jo eiropiešu apmetnes pie šī ūdenskrituma kārtīgi sāka attīstīties 18. gadsimtā. Iespējams, ka tieši 1830. gadā bija padevusies bargāka ziema, kas lika Erī ezerā izveidoties biezākai ledus kārtai. Jo Niagāras ūdenskrituma aizsalšana vienmēr ir nosacīta. Ūdenskritums nekad neaizsalst, tajā vienkārši sāk izsīkt ūdens, jo Erī ezera ledus gabali parasti aizsprosto upes līkumus pirms ūdenskrituma. Tad arī veidojas sablīvējums, kas samazina ūdens apjomu un ūdenskrituma lejas daļā sāk veidoties ledus kalns, kas pamazām aug līdz pašam kritumam un tad arī aizsaldē to, izveidojot savdabīgu pāreju.

Zināms, ka tādas teju pilnīgas aizsalšanas Niagārā ir bijušas vairākas. Viena no lielākajām notika 1912. gadā, bet 1941. gadā pilnībā apstājās viena no trim kaskādēm. Savukārt spēcīga ūdenskrituma piesalšana tika novērota vēl salīdzinoši nesen un par to arī ziņoja Ziemeļamerikas mediji. Tomēr tas, kas nenotika 1830. gadā, pilnībā notika 1848. gadā. Tad gan pilsētnieki ap Niagāras ūdenskritumu pamodās nepierastā klusumā. Iespējams vienīgā reize, kad šis ūdenskritums patiešām apstājās pavisam, bija 1848. gadā. Tad arī ledus gabali no Erī apturēja upes straumi. Protams, ieplūstošais ūdens turpināja kāpināt spiedienu no Erī puses. Taču 38 vai pat 40 stundas Niagārā bija klusums. Kā parasti cilvēki steidzās izbaudīt pilnīgu kaskāžu apstāšanos. Viņi metās šķērsot vareno ūdenskritumu, apzinoties, ka nākamā šāda iespēja var arī dzīvē nerasties. Kā jau labākajās ziemeļamerikāņu tradīcijās, pie aizsalušā ūdenskrituma sāka tirgot dzērienus un uzkodas. Tikmēr apkārtnē esošās pilsētas un ražotnes apturēja enerģijas padevi, jo nebija ūdens tecējuma, kas to saražotu. Kad Erī spēks sakoncentrējās pie Niagāras, tad gan atskanēja liels brakšķis un, ledus gabaliem lidojot pa gaisu, pēc aptuveni pusotras diennakts, Niagāra atkal sāka šņākt.

Tomēr cilvēku vēlmei staigāt pa ledu pienāca beigas 20.gadsimta sākumā. Parasti lielāka salā un vējainākā laikā veidojas tā dēvētais Naigāras ledus tilts. Kad kaskādes piesalst, tad cilvēki var tās šķērsot, lai arī apakšā ūdens turpina tecēt uz Ontario. Tomēr 1912. gadā ledus tilts pēkšņi sabruka. Toreiz divi cilvēki gāja bojā, kad upes straume tos aizmeta lejā kopā ar milzīgi smagajiem ledus bluķiem. Kopš tā laika ir pilnībā aizliegts staigāt pa Niagāras ledu. 60. gados pirms kaskādēm uzstādīja tā dēvēto ledus dauzītāju, ierīci, kas maisīja ledus sabiezējumu un vajadzības gadījumā salauza lielākos bluķus. Tas palīdz novērst upes nosprostošanos, jo tā ir kļuvusi par pārāk svarīgu apkārt esošajai infrastruktūrai. Savukārt negadījumi uz ledus klučiem atgādina, ka nekad nevajag nenovērtēt ūdens spēku. Lai arī Niagāra šķita aizsalusi vairākkārt, lielākoties visās reizēs zem ledus kaut kur tek maza straumīte, kas agri vai vēlu, salauž milzīgo ledus pretestību.