1898. gada 29. novembrī tika nodibināts futbola klubs „Barselona” – ne vien izcila komanda, bet arī neatņemams kataloņu nacionālās pašapziņas elements.

„Vairāk nekā futbola klubs” – tāda ir kluba „Barselona” devīze, un tas nav tikai reklāmas sauklis. Kā savulaik izteicies angļu treneris Bobijs Robsons: „Katalonija ir valsts, un futbola klubs „Barselona” ir tās armija.” Un šī armija aizstāv savas dzimtenes krāsas kopš 1898. gada 29. novembra, kad divpadsmit futbola entuziasti, pulcējušies Barselonas Gimnasio Sole, nodibināja vienu no pirmajiem futbola klubiem Spānijā.

Dibināšanas iniciators bija šveicietis Hanss Makss Gampers, kurš bija apmeties Barselonā, iemācījies katalāņu valodu un pēc tam pieņēmis arī katalāņu priekšvārdu – Žoans. Pirmo kluba dibinātāju vidū ārzemnieku – britu un šveiciešu – bija vairāk nekā vietējo. Tomēr jau drīz futbols ieguva plašu popularitāti Spānijā, 1902. gadā tika iedibināta nacionālā futbola balva – Karaļa kauss, un tās izcīņā regulāri piedalījās „Barselona”. Žoans Gampers sākotnēji bija viens no spēlētājiem, bet laikā starp 1908. un 1925. gadu vairākkārt ieņēma kluba prezidenta amatu. Ievērojot viņa nopelnus, kopš 1966. gada Barselonā ik gadus notiek Žoana Gampera kausa izcīņa, viņa vārdā nodēvēta arī iela Barselonā. Pagodinājums tiešām pelnīts, jo Žoans Gampers licis pamatus vienai no izcilākajām futbola komandām ne vien Spānijā, bet arī Eiropā un pasaulē. „Barselona” 28 reizes izcīnījusi jau pieminēto Karaļa kausu, 24 reizes – Spānijas Premjerlīgas kausu, un 12 reizes – Spānijas Superkausu, kuru savā starpā izcīna Karaļa kausa un Premjerlīgas kausa ieguvēji, bet, ja abus kausus attiecīgajā gadā ieguvusi viena komanda, tad – Karaļa kausa finālisti. Tāpat „Barselonas” kontā ir pieci Eiropas Futbola asociāciju savienības jeb UEFA Čempionu līgas kausi, četri UEFA Kausu ieguvēju čempionāta kausi, pieci UEFA Superkausi, trīs Starptautiskās Futbola asociāciju savienības jeb FIFA Klubu Pasaules kausi un virkne citu starptautisku balvu.

Īpašas attiecības „Barselonu” saista ar citu izcilu Spānijas futbola komandu – Madrides „Real”, un šo attiecību vēsturē ir klātesoši ne tikai sportiski motīvi. Vairākus gadsimtus Katalonija krasi apliecinājusi savu nacionālo identitāti iepretim Spānijas centrālās varas unitārisma tendencēm. Sevišķi brutāli kataloniešu nacionālā pašapziņa tika skausta Franko diktatūras laikā, kad „Barselonas” stadions palika teju vienīgā vieta, kur katalāņi varēja pulcēties vienkopus un skandēt saukļus dzimtajā valodā. 1943. gadā par Ģeneralisimusa kausu pārdēvētā Karaļa kausa atlases pirmajā spēlē savās mājās „Barselona” uzvarēja „Real” ar 3:0. Nākamajā mačā, kas notika Madridē, bija liegts piedalīties „Barselonas” līdzjutējiem, savukārt „Real” faniem tika ļauts teju viss, tai skaitā apmētāt „Barselonas” vārtsargu ar sīknaudu, brīžiem mest pat ar akmeņiem un pudelēm. Tiesnesis bija vairāk nekā neobjektīvs. Ir liecības, ka policisti pat lieguši iziet laukumā „Barselonas” ārstam, lai sniegtu palīdzību kādam savainotam spēlētājam. Kad pēc pirmā puslaika barselonieši nolēmuši vairs neiziet laukumā, ģērbtuvē ieradies kāds pulkvedis un paziņojis, ka, ja viņi neturpināšot spēli, tad došoties taisnā ceļā uz cietumu. Šajā mačā „Barselona” zaudēja ar 11:1. Šodien šie drūmie laiki ir pagātnē, taču īpašā sāncensība starp „Real” un „Barselonu” turpinās, tai ir pats īpašs nosaukums un sava statistika. Spānijā šo mūžīgo turnīru dēvē par „El Clasico”. Ja uzskaita tikai oficiālu sacīkšu mačus, tad ar 93 uzvarām pret 90 neliels pārsvars ir „Real”, taču ja ņem vērā visas abu komandu spēles, ar 109 uzvarām pret 97 vadībā ir „Barselona”.