1650. gada 29. septembrī Henrijs Robinsons atver pirmo iepazīšanās aģentūru Londonā. Izrādās, viņš kļūst arī par pirmo visā pasaulē, kurš nolemj apkopot sludinājumus par cilvēkiem, kas vēlas iepazīties. Parasti unikālas idejas rodas tad, kad kaut ko cenšas uzlabot vai paaugstināt lietu līmeni. Bet iepazīšanās biroja izveidē Robinsons patiesībā samazināja izgudrojuma mērogu, viņa draugs sākotnēji bija domājis radīt kaut ko līdzīgu mūsdienu Vikipēdijai.

 

Iepazīšanās portāli un vispār ideja par iepazīšanās sludinājumiem ir viena no tām lietām, kas unikāli saista tālu pagātni ar mūsdienām. Teju 400 gadu laikā nekas nav mainījies, jo cilvēki allaž gribējuši atrast sev otru pusīti un allaž vieglāk ir izdevies pārdot vienkāršāku izklaidējošu pasākumu nekā sarežģītu tehnoloģisku brīnumu. Tā arī noticis ar iepazīšanās sludinājumiem, jo 1650. gada 29. septembrī pirmais šādu sludinājumu birojs sāka darbu Londonā.

Ideja par iepazīšanās sludinājumiem nepiederēja pirmā biroja saimniekam Henrijam Robinsonam. Viņš patiesībā vienkāršoja sava drauga Semjuela Hartlība ideju, kurš cerēja izveidot unikālu informatīvu tīklu par visiem atklājumiem, izgudrojumiem, jaunām idejām un progresīvām pārmaiņām. Hartlībs bija vācu renesanses pārstāvis, kurš bija emigrējis uz Angliju. Kā jaunā pārmaiņu laikmeta domātājam viņam interesēja viss, kas saistīts ar tehnoloģijām un jaunām politiskām vai filozofiskām idejām. Tāpēc Hartlībs pats meklēja atbildes un tamdēļ jautājumus uzdeva īstajiem ekspertiem. Ja viņu interesēja kāds izgudrojums, viņš atrada tā izgudrotāju un uzzināja visu par šo atklājumu, ja viņu aizrāva kāda ideja, tad idejas atreferējumu viņš prasīja pašam ideja autoram. Apzinoties, ka šāds darbs individuāli ir sarežģīts, Semjuels Hartlībs vēlējās izveidot vienotu aģentūru, kas datus vāktu un apkopotu. Viņš pat trīs gadus centās panākt, ka finansējumu šādai aģentūrai piešķir Anglijas valdība, taču nesekmīgi.

1650. gadā drauga skumjas, ka aģentūras ideja nevienu neinteresē, centās remdēt Henrijs Robinsons. Viņš izdomāja atvieglot aģentūras vākto informāciju un sākt apkopot to, kas vajadzīgs lielākam cilvēku skaitam. Robinsons cerēja izveidot savdabīgu darba biržu, kur cilvēki varētu nākt un meklēt darbu vai arī atstāt savu sludinājumu. Pavisam trūcīgajiem tas būtu bezmaksas pakalpojums, kamēr turīgāki strādnieki samaksātu nelielu sludinājuma dēļa nodevu. Tā arī 29. septembrī radās “Office of Addresses and Encounters”, ko latviešu valodā laikam var tulkot kā Adrešu un tikšanās biroju. Tikai problēma, ka arī Robinosns kļūdījās izpratnē, ko vēlas sabiedrība.

Henrija Robinsona aģentūrā vairāk meklēja nevis darbu un strādniekus, bet gan iepazīšanās. Tā, iespējams, pašam to negribot, Henrijs Robinsons bija atvēris pirmo iepazīšanās sludinājumu aģentūru. Ar laiku apkārtnē tapa līdzīgas aģentūras, jo neizmērojama bija vientuļu cilvēku vēlme atrast sev dzīves draugu. Vēlāk šo aģentūru koncepcija pārauga jau par kāzu aģentūrām, kas palīdzēja ne tikai iepazīties, bet arī sarīkot svinīgo banketu un parūpēties par visām organizatoriskajām prasībām. Savukārt lieta, kas mūs šodien vieno ar tālo 17. gadsimtu, ir ne tikai vēlme iepazīties, bet arī turpināt izplatīt sludinājumus. Līdz ar interneta attīstību iepazīšanās sludinājumus izvieto ne vairs avīzēs un birojos, bet portālos. Ne cik augsts lidojums sākotnējai idejai, kuru loloja Semjuels Hartlībs, kurš patiesībā sapņoja par mūsdienu "Google" un "Wikipedia"  savienojumu.