1897. gada 29. septembrī Buenosairesas teātrī notiek iestudējuma „Kreoliešu tiesa” pirmizrāde. Vai pati izrāde ar kaut ko bija īpaša, ziņu nav, tomēr sociāls fenomens no tās izriet gan. Pirmo reizi plašākai publikai oficiāli tiek demonstrēts tango. Šī deja vairāk nekā gadsimtu bija aizliegta, jo tika uzskatīta par savdabīgu protesta formu. Mūsdienās tango jau ir kaisles un jūtu augstākās izpausmes forma.

 

Tango ir deja, kas saistās ar Latīņameriku, tomēr tās pirmsākumi it kā nākuši no Āfrikas. Nigēriešu ciltīm esot bijušas dejas bungu pavadībā, kuras transformējās par tango. Vieta, kur dzima šī deja ir Argentīnas un Urugvajas robeža. Tāpēc arī pieņemts uzskatīt, ka tango izcelsmes vieta ir Riverpleita jeb Rio de la Plata. Tas arī izskaidro to, ka par īsto tango sauc argentīniešu tango. Kā rakstīja dzejnieks Horhe Luiss Borhes – „Tango pieder La Platai. Tas ir urugvajiešu milongas dēls un habanjeras mazdēls”.

Dzejniekiem allaž patīk būt apcerīgiem, kamēr valsts vadītājiem skarbiem. Tango ilgus gadus netika uzskatīta par atbalstāmu deju. Tās izcelsme bija saistīta ar vergiem, turklāt deja kā mākslas forma var arī kalpot par daļēju pretošanās ideju nesēju. Tāpēc it kā tā esot bijusi deja, kas populāra zemākos pilsētu iedzīvotāju slāņos. Protams, ir arī cita versija, kurai nav nekāda sakara ar pretošanos politiskā nozīmē. Tango popularitāte it kā radās Argentīnas bordeļos, kur, protams, par politiku domāja vismazāk.

1897. gada 29. septembrī Argentīnas galvaspilsētas Buenosairesas teātrī “Olimps” tika spēlēta izrāde „Kreoliešu tiesa”. Vai izrāde bija ar kaut ko īpaša? To neviens neraksta. Uzsvērts tiek tas, ka izrādē bija aina, kur publiski uz skatuves dejo tango. Un, lūk, tas ir lielākais šīs izrādes panākums. Tango jau bija ļoti populāra deja, tikai to neviens neuzdrošinājās dejot visu skatam. Zināms, ka laikā, kad tango ieguva popularitāti Eiropā, vairāki monarhi to aizliedza dejot.

Tango ir vairāk paveidi, bet, protams, oriģinālais ir argentīniešu tango jeb tango criollo – kreoliešu tango. Tāpat ir arī balles paveids, kas apvienots ar valša soļiem, ir amerikāņu tango un pat somu tango. Te nu bija – atturīgie ziemeļnieki un arī karstasinīgo deja tango. Iemesls, kāpēc tango kļuva populārs, ir argentīniešu dejotāju trupas, kas 20. gadsimta sākumā ceļoja pa ASV un Eiropu. Ar dejas emocijām viņi parādīja, cik tā ir fantastiska. Jo tango sākotnēji bija vīriešu deja. It kā savu formu ieguvusi, lai samazinātu kautiņu skaitu, kas, protams, izcēlās par sievietēm. Ideja bija dejot cieši kopā un kāpt uz otra kājas. Tas, kurš uzkāpa visvairāk, bija uzvarētājs, un tam deva tiesības aplidot kāroto dāmu. Ar laiku dejā iesaistījās pati mūza, un vēlāk tā transformējās tikai par deju starp jūtās iesaistītajiem. Tomēr tas nenozīmē, ka tango laikā var smaidīt vai priecāties. Mīlas jūtas nav nekāds joks, īpaši, ja tās atspoguļo emocijas, pārdzīvojumus, kaisli un atteikumu. Jo, kā zināms, mīlestība karstasinīgu cilvēku starpā ir bīstamāka par jebkuru ieroci. Tāpēc arī tango lielākā burvība ir tā improvizācijā un pauzēs. Ja pāris ir radis kopēju valodu, tas var sastingt, pat spītējot mūzikai. Bet, ja pāris nespēj sajust viens otra kaislības un tās pieradināt, tad deja ir ātra un emocijām pārbagāta.

Zināms, ka Austrijas imperators nevarēja ciest tango. Kaislīgā deja, protams, bija pārāk vaļīga konservatīvajiem eiropiešiem. Viņš aizliedza saviem karavīriem dejot tango formas tērpos. Tikmēr Anglijas karaliene atteicās dejot tango, nosaucot deju vienkārši par „To”! Atbalstu dejai nedeva arī Romas pāvests. Tomēr dejas fenomens ir tas, ka, spītējot aizspriedumiem un grūtībām, tā kļūst aizvien populārāka. Lielākā dejas izplatība pasaulē bija tieši Lielās depresijas laikā. Tāpat deju nebeidza dejot pasaules karos un Parīzē šai dejai pat veltīja veselus klubus. Un nebija ilgi jāgaida, kad uz deju grīdas emocijas varēja kausēt kaut dzelzi.