1917. gada 3. aprīļa agrā rītā Krievijas galvaspilsētā Petrogradā no trimdas atgriezās krievu radikālo sociāldemokrātu – boļševiku – līderis Vladimirs Uļjanovs-Ļeņins. Nesen carismu gāzušie Krievijas demokrātiskie spēki sveica viņu kā cīņubiedru, nenojauzdami, ka sagaida topošās Krievijas demokrātijas kapraci.

Ir 1917. gada 3. aprīļa nakts, pulkstenis tuvojas trijiem, un Somijas dzelzceļa stacijā Petrogradā sākas neierasta rosība. Te sarodas kareivji un matroži, piebrauc kravas mašīnas ar prožektoriem, ir pat militārais orķestris. Trijos un desmit minūtēs pienāk Helsingforsas vilciens. Pa savas kupejas logu uz perona notiekošo vēro pamaza auguma vīriņš ar bārdeli un papliku galvvirsu – Vladimirs Uļjanovs-Ļeņins. Kopā ar viņu kupejā ir divas dāmas – sieva Nadežda Krupska un mīļākā Inese Armanda. Pirms izkāpt no vilciena, Krievijas sociāldemokrātu radikālā spārna līderis nomaina kādu garderobes detaļu. Vēl Helsingforsā viņam galvā ir pilsoniska katliņcepure, bet, izkāpjot uz Somijas stacijas perona, nākamā vadoņa galvu sedz naģene. Un turpmāk tā būs vienmēr – ar naģeni galvā Ļeņins kāps uz bruņumašīnām, un bronzā kalts stāvēs uz postamentiem vienā sestajā daļā planētas sauszemes.

Orķestris rauj vaļā Marseljēzu. Atbraukušo sveic viens no sociāldemokrātu-meņševiku līderiem Čheidze, savā īsajā runā izsakot cerību, ka kolēģis Ļeņins iesaistīsies jaunās Krievijas demokrātijas celšanas darbā. Ļeņina reakcija ir diezgan negaidīta – viņš pagriež Čheidzem muguru un izkliedz: „Dārgie biedri zaldāti, matroži un strādnieki! Imperiālistiskais karš būs par sākumu pilsoņu karam visā Eiropā. Lai dzīvo vispasaules sociālistiskā revolūcija!” Vairums klātesošo tā arī nesaprot, ko īsti viņš nupat pateicis.

Atmosfēra Krievijas galvaspilsētā 1917. gada aprīlī ir nedaudz eiforiska – visur valda progresīvo spēku kopdarba patoss. Un te ierodas Ļeņins ar savām aprīļa tēzēm: pārtraukt karadarbību, armiju atlaist, nekāda atbalsta pagaidu valdībai, visu varu padomēm, zemi nacionalizēt. Pārējiem politiķiem Ļeņins šķiet radikālās teorijās sapinies marginālis. Ak, vai, cik liktenīgi viņi nenovērtē šo cilvēku naģenē ar neprecīzo ‘r’ burta izrunu.

Ko vērts ir kaut vai pats Ļeņina ierašanās fakts. No Šveices viņš vilcienā šķērsojis Vāciju, kura taču karo ar Krieviju. Taisnību sakot, daži – tai skaitā Pagaidu valdības kara un jūrlietu ministrs Aleksandrs Kerenskis – šo jautājumu uzdod tūlīt pēc boļševiku līdera ierašanās. Kerenskis bez lieka trokšņa uzdod armijas pretizlūkošanai noskaidrot. Jūlija sākumā, kad boļševiki sāk organizēt Petrogradā demonstrācijas pret valdību, materiāli ir savākti – un tie ir šokējoši. Skaidri saskatāmi politiski un finansiāli pavedieni saista Ļeņinu ar Vācu armijas ģenerālštābu. Kad Kerenskis nosūta daļu kompromitējošo faktu presei, iejaucas tobrīd vēl pagaidu valdības galva kņazs Ļvovs un sācis apzvanīt redakcijas, lūdzot atlikt publikāciju. Ļvovam, raug, šķiet, ka Ļeņinu vēl par agru aiztikt. Un ja arī daļa avīžu neklausītu Ļvovam, tad tās, savukārt, paklausa Petrogradas padomes prasībai neko nepublicēt. Šis tas jau presē nonāk, bet eksplozija izpaliek. Ļeņins sveiks un vesels aizbēg uz Razļivu, tālāk – uz Somiju, kur paliek līdz oktobrim, kad situācija jau ir pavisam citāda.

Kāpēc jaunās krievu demokrātijas vadoņi laipo, kad vajag ātri lemt un rīkoties, un tā arī palaiž garām labāko iespēju pasargāt Krieviju un pasauli no boļševisma nelaimes? Atbildot vienkārši un populāri – viņi laikam nesaprot, ar ko viņiem darīšana. Varbūt joprojām izjūt zināmu solidaritāti ar kolēģi cīņā pret cara patvaldību. Varbūt uzskata par mazāk bīstamu, salīdzinot ar galējiem reakcionāriem. Un pilnīgi noteikti viņi nesaprot šī cilvēka dabu. Patiesībā Krievijas liktenis Ļeņinam ir visai vienaldzīgs – Krievija viņam ir tikai tramplīns uz vispasaules revolūciju. Un ne jau cilvēces gaišā nākotne ir viņa kredo, bet gan vara – neierobežota, neapvaldīta vara. Tās dēļ Ļeņins un viņa partija ir gatava darīt un arī darīs visu. Un vēl ilgi.