Jau senās ķīniešu leģendās, kas vēsta par notikumiem pirms mūsu ēras, pieminēta viena cilvēka sirds pārstādīšana cita ķermenī, tomēr pirmoreiz sekmīgu sirds transplantāciju veicis doktors Džeimss Barnards Keiptaunā 1967. gada 3. decembrī.

Sena ķīniešu leģenda vēsta par piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvojušo ķīniešu ārstu Bjen Ke, kurš esot diviem kareivjiem pārstādījis vienam otra sirdi – viens karotājs esot bijis drosmīgs, bet vāju gribu, otrs stipru gribu, bet bailīgs. Apmainot sirdis, esot radīti divi ideāli karavīri. Tātad jau senatnē cilvēci nodarbinājušas orgānu transplantācijas idejas, un arī transplantācijai nepieciešamās ķirurģiskās prasmes un tehnika bija attīstījušās jau diezgan sen, tomēr tām netika līdzi citas medicīnas nozares, kurām būtu jānodrošina pacienta izdzīvošana pēc tik sarežģītas operācijas. Tikai līdz ar 20. gadsimtu vispār sāka pamazām veidoties priekšstats par galveno ar transplantāciju saistīto problēmu – transplantētā orgāna saderību ar pacienta ķermeni.

Pirmās transplantācijas bija saistītas ar tādiem orgāniem, kuriem nav noteicošā loma cilvēka dzīvības uzturēšanā. Jau 16. gadsimtā tika veiktas pirmās ādas pārstādīšanas operācijas no vienas ķermeņa daļas uz citu. 1905. gadā pirmo reizi sekmīgi pārstādīja acs radzeni, nākamajās desmitgadēs attīstījās asinsvadu pārstādīšanas tehnikas, tomēr līdz pat 2. pasaules karam nenotika neviena sekmīga kāda cilvēka iekšējā orgāna transplantācija. 1954. gadā amerikāņu ārstam Džozefam Marejam pirmo reizi izdevās sekmīgi pārstādīt pacientam nieri, pie tam donors bija viņa vienolas dvīnis. Drīz pēc tam transplantācijas jomā sākās strauja attīstība,

un mediķi visā pasaulē uzņēmās risku, ķerdamies pie arvien sarežģītākām operācijām. Un augstākais meistarības apliecinājums, visu kārotā virsotne, protams, bija tā pati, par kuru vēstīja senā ķīniešu leģenda – sirds transplantācija. Tā tika sasniegta, kad 1967. gada 3. decembrī ārsts Kristiāns Barnards un viņa komanda Keiptaunā, Dienvidāfrikas Republikā, pārstādīja donora sirdi tobrīd 53 gadus vecajam Luijam Vaškanskim.

Dzimis gadsimta sākumā Lietuvā, Vaškanskis bija ieceļojis Dienvidāfrikā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, 2. pasaules karā cīnījies Britu sadraudzības spēkos Ziemeļāfrikā un Itālijā, jaunībā aktīvi sportojis, taču uz vecumu sācis sirgt ar sirds nepietiekamību. Trešais infarkts neatstāja Keiptaunas pārtikas veikala īpašniekam tikpat kā nekādas cerības, un vienīgais, ko doktors Barnards varēja piedāvāt, bija – mēģināt to, kas līdz tam nekad vēl nebija izdevies.

Vaškanskis piekrita, un viņam tika pārstādīta sirds, kuras iepriekšējā īpašniece, divdesmit četrus gadus vecā Denīza Darvāla bija gājusi bojā autoavārijā. Vaškansis ar Darvālas jaunkundzes sirdi nodzīvoja tikai astoņpadsmit dienas, tomēr operāciju uzskata par sekmīgu, jo nāves cēlonis nebija transplantācijas sekas, bet gan pacienta vājā imūnsistēma. Jāpiebilst, ka pirmajos gados izdzīvošanas statistika pēc sirds transplantācijas bija diezgan pieticīga. Pamazām šie rādītāji uzlabojās, tomēr arī mūsdienās apmēram 15% pacientu ar transplantēto sirdi nenodzīvo ilgāk kā gadu, vēl 10% nomirst nākamo divu gadu laikā, un tikai 2/3 operēto nodzīvo ilgāk kā piecus gadus pēc operācijas.