1238.gada 3.februārī pie Vladimiras pilsētas vārtiem parādās tatāru karapulki. Viņi veiksmīgi ir uzbrukuši vairākām Krievzemes kņazistēm. Pirms pāris dienām ieņēmuši Maskavu un nu pienākusi kārta Vladimirai. Pāris dienu aplenkums beigsies ar tatāru iebrukumu un pilnīgu kņazistes pakļaušanu.

Mongoļu uzbrukumi krievu kņazistēm sākās 1235. gadā. Tad varenā Čingishana pēcteči bija pieņēmuši lēmumu pilnvarot viņa mazdēlu Batiju iekarot tatāriem jaunas zemes. Šis uzdevums ietvēra gan karus ar Krievijas kņazistēm, gan arī ar Rietumu un Dienvideiropas valstīm. Batija vadītie tatāru pulki gluži kā siseņi pārpludināja Krievijas zemes. Sākumā viņi uzbruka Rjazaņas kņazistei. Pilsēta bija iekarota un kņaziste izpostīta. Pēc šīs zemes krišanas tatāri turpināja savus uzbrukumus citām kņazistēm. Vladimiras valdnieks Jurijs jau laikus aizsūtīja armiju ar dēlu Vsevolodu priekšgalā pret tatāru pulkiem. Viņi mēģināja palīdzēt Rjazaņas aizstāvjiem, taču nesekmīgi. Kaujā pie Kolomnas Jurija dēla karaspēks tika sakauts. Tatāri nekavējoties iebruka arī Vladimiras - Suzdaļas kņazistē.

Kņazs Jurijs pameta Vladimiru, lai savāktu jaunu karaspēku. Gar Sitas upi Jurijs rekrutēja jaunus spēkus kaujām par kņazisti. Tikmēr hana Batija karaspēks pienāca pie Vladimiras pilsētas un sāka tās aplenkumu. Sākumā tatāri pienākuši pie pilsētas Zelta vārtiem un klieguši – vai dižais Vladimiras - Suzdaļas kņazs Jurijs ir pilsētā. Pilsētnieki atbildes vietā aizsūtīja bultu lietu. Tatāri atbildi parādā nepalika, izšāva divtik. Tad sākuši klaigāt, lai vladimirieši nešauj, iznākuši no slēpņiem, tatāri pie mūriem pieveda kņaza dēlu Vladimiru. Viņš bija Maskavas kņazs un krita gūstā 20.janvārī, kad tatāri ieņēma Maskavu. Jurija dēli Vsevolods un Mstislavs bijuši šokā, jo sapratuši, ka brālis praktiski lemts bojā ejai. Viņi gan sparīgi sāka lauzties uz vārtiem, sakot, ka ies aiz mūriem ar tatāriem kauties, bet vojevoda Pjotrs Osladjukovičs abus atrunājis. Atvērt vārtus nozīmēja pakļaut pilsētu iznīcībai. Vojevoda ieteicis nocietināties un no aizsargmūriem censties pilsētu nosargāt. Abi kņaza dēli paklausīja, kas nozīmēja, ka jaunākais brālis jau bija nolemts. Tieši kā gaidīts, tatāri visu Vladimiras aizstāvju acu priekšā nogalināja jaunāko no Jurija atvasēm.

1238. gada 3. februārī sākās pilsētas aplenkums. Tatāru vienības no Suzdaļas atveda milzīgu daudzumu materiāla, lai ierīkotu aplenkumam nepieciešamās palisādes. Kamēr tatāri darināja sienu graušanai nepieciešamās ierīces, tie varēja paslēpties paši aiz saviem pagaidu nocietinājumiem. Līdz pat 7. februārim ilga gatavošanās Vladimiras sienu graušanai. Pilsētai bija pieci vārti, un pie visiem tatāri bija nolēmuši ielauzties ar savu pārspēku. Kad sākās izšķirošā kauja, pilsēta noturējās vien dažas stundas. Tieši pie galvenās ieejas - Zelta vārtiem, izdevās iegūt izšķirošo pārsvaru. Tatāri ar joni iegāzās pilsētā un iznīcināja tās aizstāvību. Tie, kas izdzīvoja, paslēpās pilsētas galvenajā dievnamā. Daļa pilsētnieku bija ar mieru padoties, un kņaza dēls Vsevolods devās pie Batijas uz miera pārrunām.

Zināms, ka Batija apmetnē viņu nogalināja, jo tatāriem nebija vajadzīga iekarotas pilsētas padošanās. Savukārt baznīcā esošos ārā neviens pat nedomāja vilināt. Tatāri baznīcu nodedzināja kopā ar visiem tur esošajiem cilvēkiem. Tā aizgāja bojā visa kņaza Jurija ģimene, izņemot vienu meitu, kas jau bija izprecināta citā pilsētā. Bez augstmaņiem baznīcā nodedzināja arī lielāko daļu pilsētas miermīlīgo iedzīvotāju. Pēc tam, kad Vladimira bija kritusi, mongoļi pārvēlās pāri visai kņazistei. Februārī viņi nopostīja vēl 14 pilsētas, vissīvāk cīnoties pret Perejalsavļu un Tveru. Tomēr arī šīs pilsētas nespēja izturēt spiedienu. Marta sākumā tatāru vadoņa Burundaja pulki pie Sitas uzskrēja virsū kņaza Jurija atjaunotajai armijai un pilnībā to iznīcināja. Jurijam nocirta galvu un pameta kaujas laukā. Tikai vēlāk garām braucošais Rostovas bīskaps Kirills atrada augstmaņa mirstīgās atliekas un apglabāja tās akmens zārkā. Vēlāk tās tika pārapbedītas Vladimirā, tajā pašā baznīcā, kur nodedzināja pārējos pilsētas iedzīvotājus.