1883. gada 3. jūlijā piedzima Francs Kafka. Literāts, kura darbi kļuva slaveni tāpēc, ka bija pārpildīti ar absurdām lietām un savādām bailēm. Kafka bija viens no retajiem, kas pārsteidza pasaules literatūru ar šādām īpašībām. Pats rakstnieks gan cīnījās ar savām bailēm un mazvērtības kompleksiem, turklāt neuzticējās savai daiļradei. Tikai tuvākā drauga neatlaidība ļāva pasaulei iepazīt tādu meistaru, kāds bija Kafka.


Francs Kafka bija ebreju izcelsmes čehu rakstnieks, kurš uzauga Austroungārijas impērijā. Piedzima 1883. gada 3. jūlijā. Viņš jau no pašas bērnības bija salīdzinoši kautrīgs un sevī noslēgts bērns, kurš izcēlās ar dziļām domām un arī lielu neticību savām spējām. Kafka bija ļoti inteliģents cilvēks, kuram bija izsmalcināta humora izjūta. Diemžēl viņa nepārliecinātība par sevi neļāva attīstīt šīs fantastiskās rakstura īpašības.

Kafka uzauga tirgotāja ģimenē, un viņa tēvs bija gana despotisks, lai literatūrzinātnieki izvirzītu ideju, ka Kafkas iekšējais dramatisms lielā mērā saistīts ar bērnības traumām. Šajā gadījumā īpaši tiek izcelta vēstuļu sarakste starp Francu Kafku un viņa tēvu Hermanu. Vēlāk publicētā sarakste „Vēstules tēvam” piedāvā lielisku ieskatu abu attiecībās. Bērnībā Francs Kafka bija pietiekami trausls zēns. Iespējams, tas viņā attīstīja askētismu un padarīja īpaši kautrīgu. Pēc skolas Kafka iestājās universitāte, aizstāvēja doktora grādu tiesībzinātnēs un sāka strādāt valsts dienestā apdrošināšanas uzraudzības iestādē. Priekšniecība Kafku vērtēja ļoti augstu, kamēr pats Kafka viņus ienīda. Viņš rakstīja, ka nevar ciest ne savu darbu, ne klientus, ne arī priekšniekus. Kafka vēlējās rakstīt un tikai rakstīt, jeb kā viņš pats sauca literatūru – „vienīgā manas eksistēšanas jēga”. Tomēr iespēja pievērsties rakstīšanai nāca caur lielām mokām un smagu slimību. Kafka aizgāja priekšlaicīgā pensijā 1922. gadā, jo saslima ar tuberkulozi. Viņa priekšniecība gan piecus gadus atteicās pieņemt pensionēšanās iesniegumu, jo nevēlējās zaudēt tik talantīgu juristu. Savukārt Kafka mocījās, līdz varēja remdēt savas ilgas rakstniecībā.

Veselības stāvoklis bija kritisks, Francs Kafka sirga no dažādām kaitēm. Tieši veselības uzlabojumu dēļ viņš kļuva vēl askētiskāks. Piemēram, viņš lietoja uzturā nepasterizētu govs pienu, jo cerēja, ka tas uzlabos imūnsistēmu, viņš neaizrāvās ar pārmērībām, tā vietā, skrupulozi sportoja un nodarbojās ar vingrošanu. Tas gan nemainīja grūtsirdību, jo Kafka sirga ne tikai no tuberkulozes, bet arī migrēnas lēkmēm, bezmiega, aizcietējumiem un pat impotences. Tas tikai vairoja viņā vēlmi paslēpties un Kafka bieži mainīja dzīves vietas.

Privātajā dzīvē Kafkam neveicās tradicionālajā manierē. Viņš divreiz bija saderinājies un divreiz kāzas atsauca. Tomēr Kafka bija nosacīti vientuļš, te viņš aplidoja sievieti no Berlīnes un centās ceļot, te viņš atrada domubiedri, ar kuru dalīties savos pārdzīvojumos. Diemžēl 40 gadu vecumā Francs Kafka nomira. Tuberkulozes dēļ cieta viņa barības vads un Kafkam bija grūti uzņemt pārtiku. Kad viņš nomira, ārsti sliecās domāt, ka tas notika fiziskā paguruma dēļ. Kafka bija tā izmocījies, ka nespēja atrast sevī jēgu dzīvot. Viņa pēdējais lūgums dzīvesbiedrei un labākajam draugam bija sadedzināt visus viņa rakstu darbus. Kafka uzskatīja, ka pasaulei nav jālasa viņa darbi. Ja dzīvesbiedre daudz maz paklausīja, tad Maks Brods gan nē. Slavenais teātra kritiķis, rakstnieks un filozofs allaž centās iedrošināt Kafku publicēt savus darbus un pēc nāves atļāvās neklausīt lūgumam sadedzināt manuskriptus. Tieši Brods publicēja lielāko daļu Kafkas darbu, un pasaule apstulba. Kafkas darbi bija kas jauns, unikāls, vēl nepieredzēts. Literārie sacerējumi bija pilni absurduma, pilni iekšēju baiļu un iekšēju pārdomu, tādi darbi, kas lika domāt. Un, pateicoties Maksam Brodam, pasaules literatūrā nepazuda tāda pērle, kā Francs Kafka.