3. jūlijs. Iznīcina pēdējo bezspārnu gārgaļu pāri

1844. gada 3. jūlijā trīs islandiešu zvejnieki nogalināja pēdējo ligzdojošo bezspārnu gārgaļu pāri. Putnu suga, kura savulaik bija apdzīvojusi visu Atlantijas okeāna ziemeļdaļu, bija neatgriezeniski iznīcināta.

„Uz tām klintīm bija ka biezs melno putnu, un bija arī tie pīķuputni… Tie kustējās lēnām. Jons Brandsons, rokas izpletis, pielīda tiem klāt. Jons savu putnu iedzina stūrī, bet manējais devās uz klints malu. Noķēru tuvu pie pašas malas – krauja tur ir daudz asu dziļumā. Saķēru šo pie kakla, un šis sāka pērties spārniem. Nebrēca nemaz. Es šo nožņaudzu.” Tā angļu ornitologam Džonam Vollijam naivā atklātībā esot vēstījis islandiešu zvejnieks Sigurdurs Īsleifsons pēc tam, kad līdz ar biedriem Jonu Brandsonu un Ketilu Ketilsonu Eldejas saliņā bija noslepkavojis pēdējo zināmo ligzdojošo bezspārnu gārgaļu pāri, pie reizes arī sašķaidot šī pāra vienīgo olu – aiz tūļības vai aiz trulas postītkāres. Tas noticis 1844. gada 3. jūlijā.

Bezspārnu gārgale bija liels, līdz pieciem kilogramiem smags ūdensputns, kas savulaik apdzīvojis visu Atlantijas okeāna ziemeļdaļu. Spārni putnam, protams, bija, taču mazi – piemēroti niršanai, ne lidošanai. Mūža lielāko daļu bezspārnu gārgale pavadījusi ūdenī, uz klintīm iznākot, tikai lai pārotos un izperētu olu – vienu katru gadu. Peldēšanai lieliski piemērotais ķermenis – garš un slaiks – devis pamatu putna nosaukumam daudzās valodās, kas, burtiski tulkojot, nozīmē „pīķa putns”. Spāniešu un portugāļu valodā kopš 16. gs. parādījies nosaukums ‘penguinus’, kas varētu būt atvasināts no velsiešu ‘pen gwin’ – ‘baltā galva’. Tieši bezspārnu gārgalei pirmajai tika piešķirts pingvīna vārds, un tikai vēlāk eiropiešu kuģotāji, saskatīdami līdzību ar Dienvidu puslodē mītošajiem putniem, attiecināja šo vārdu arī uz tiem.

Cilvēki jau senatnē novērtējuši bezspārnu gārgali kā teicamu medījumu, tomēr nopietni draudi sugas pastāvēšanai radās līdz ar tā dēvētā Mazā Ledus laikmeta iestāšanos 14. gs. vidū. Viens iemesls varētu būt tas, ka aizsalstošo ūdeņu dēļ salīdzinoši vairāk ligzdošanas vietu kļuva pieejamas baltajiem lāčiem. Tomēr galvenais bezspārnu gārgales izmiršanas vaininieks ir cilvēks. Iestājoties aukstākam klimatam, Eiropā strauji auga pieprasījums pēc dūnu pēļiem, un bezspārnu gārgales dūnas bija tiem izcili labs materiāls. Tika rīkotas medību ekspedīcijas uz ligzdošanas vietām, kur putnus izkāva bez žēlastības. Dūnas noplūca, savukārt gaļa un tauki lieti noderēja medniekiem kā pārtika atceļam. Vēl viens posts bija žurkas, kuras ar kuģiem ieceļoja putnu dzīvesvietās. 18. gs. otrajā pusē, kad bezspārnu gārgales izzušana Eiropas ūdeņos kļuva acīmredzama, tika pieņemti likumi, kas aizliedza to nogalināt spalvu un gaļas iegūšanai; pārkāpējiem draudēja miesas sodi. Tomēr situācija vairs nebija glābjama, un ap 1825. gadu pēdējā ievērojamā kolonija bija saglabājusies grūti pieejamajā Geirfuglaskeras saliņā pie Islandes krastiem. 1830. gadā šo salu iznīcināja vulkāna izvirdums. Izdzīvojušās bezspārnu gārgales pārcēlās uz Eldejas saliņu, kur cilvēkiem bija vieglāk nokļūt. Un te nu savu bēdīgo lomu nospēlēja tā laika primitīvā muzejniecība: visiem Eiropas muzejiem un kolekcionāriem par katru cenu vajadzēja tikt pie kāda izbāzeņa vai olas parauga, un islandieši šo pieprasījumu steidzās apmierināt – kā tie trīs, kuri 1844. gadā, domājams, pārvilka pēdējo svītru sugas pastāvēšanai. Atsevišķi bezspārnu gārgales īpatņi nākamajos gados gan vēl esot manīti Amerikas piekrastē, taču līdz ar 19. gs. vidu šī kādreiz izplatītā suga bija uzskatāma par izmirušu.