Konstitūcija jeb „Valdības Akts”, kuru 1791. gada 3. maijā apstiprināja Polijas Seims, bija savam laikam ļoti progresīvs pamatlikums. Diemžēl tā iedzīvināšanu nepieļāva Polijas agresīvie kaimiņi: Krievijas, Prūsijas un Austrijas impērijas dažus gadus vēlāk iznīcināja Polijas valstiskumu.

18. gadsimta vidū no kādreizējās Polijas-Lietuvas savienības varenības bija palikušas vairs tikai atmiņas. Teritoriāli un iedzīvotāju skaita ziņā Žečpospoļita gan joprojām bija viena no Eiropas lielākajām valstīm, taču iekšpolitiski tik vāja, ka līdzās esošās impērijas to bija padarījušas par laukumu savām varas spēlēm. Iemesls bija iepriekšējos gadsimtos nesamērīgi augušās poļu muižniecības jeb šļahtas privilēģijas, kam trūka līdzsvarojoša pretspēka valsts varas sistēmā. Citas valstis bija atskārtušas, cik lieti izmantojams Žečpospoļitas aristokrātu egoisms un varas ambīcijas. Sevišķi aktīvas šai ziņā bija Krievija un Prūsija, kuras mērķtiecīgi kavēja centrālās varas nostiprināšanos, uzturēja muižniecībā prasības pēc veco privilēģiju saglabāšanas un ar militāru spēku iejaucās valsts iekšējos konfliktos. 1772. gadā kaimiņvalstis Krievija, Prūsija un Austrija īstenoja Pirmo Polijas dalīšanu, atņemot novājinātajai savienībai plašas teritorijas.

Pašā savienībā pieņēmās spēkā prasības pēc reformām, kuras uzturēja gan pilsoņu šķira, pieprasot sev līdzvērtīgas tiesības, gan patriotiski noskaņotie aristokrāti, izprotot valsts bēdīgo situāciju. Reformu nepieciešamību apzinājās arī 1764. gadā ievēlētais karalis Staņislavs Augusts Poņatovskis. Šo spēku ietekmē 1788. gadā sanākušais Seims uzsāka darbu pie konstitūcijas izstrādes. Moments bija labvēlīgs arī starptautiski – Krievija un Austrija tobrīd bija iesaistījušās karā pret Osmaņu impēriju, un to kontrolējošais tvēriens Polijā bija atslābis. 1791. gada 3. maijā tā dēvētais „Lielais Seims” apstiprināja „Valdības aktu” – jauno Polijas-Lietuvas savienības konstitūciju.

„3. maija Konstitūcija”, kā šis dokuments tiek dēvēts Polijas un Lietuvas vēsturē, bija viens no tolaik progresīvākajiem pamatlikumiem, kas savā pilsonisko brīvību un tiesību garā atpalika vienīgi no Francijas Pirmās republikas un Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijām. Valstī tika ieviests varas dalījuma princips, tika garantēta personas neaizskaramība un likuma aizsardzība. Konstitūcija būtiski paplašināja pilsonības tiesības, likvidējot muižnieku monopolu uz pārstāvniecību Seimā, valsts amatiem un militāro karjeru. Sanktpēterburgā, Berlīnē un Vīnē

„3. maija Konstitūcija” izraisīja sašutumu un bažas. Impēriju valdītājiem bija skaidrs, ka jaunais pamatlikums būtiski mazina viņu ietekmi Žečpospoļitā, tajā saskatīja bīstamo Franču revolūcijas ideju izplatīšanos. Diemžēl konstitūcijas pretinieki atradās arī pašā Polijā – vairāki poļu magnāti izdeva deklarāciju, kuras īstenais autors gan bija Krievijas imperatores Katrīnas II kancelejas priekšnieks Vasīlijs Popovs, un kurā šie muižnieki vērsās pie kaimiņvalsts carienes ar lūgumu pēc atbalsta. Ilgi lūgties nenācās, un 1792. gada maijā Polijā-Lietuvā iebruka krievu karaspēks. Poļu armija ģenerāļu Poņatovska un Koscjuško vadībā cīnījās varonīgi, taču pārspēks bija pārāk liels. Prūsija, ar kuru Polija nesen bija noslēgusi militāru savienību, deklarēja, ka pēc konstitūcijas pieņemšanas Polija kļuvusi pavisam cita valsts, tāpēc saistības vairs nav spēkā. Pēc dažiem mēnešiem karalis Staņislavs kapitulēja, cerot vienoties par pieņemamu kompromisu, taču viss beidzās ar Otro Polijas dalīšanu, kurā Krievija un Prūsija sagrāba apmēram pusi no vēl atlikušās valsts teritorijas. Šādu iznākumu nebija gaidījuši pat Konstitūcijas pretinieki, kuri tagad bija izrādījušies dzimtenes iznīcinātāji. 1794. gadā uzliesmoja ģenerāļa Koscjuško vadītā sacelšanās – pēdējais izmisīgais mēģinājums atbrīvoties no agresīvo impēriju varas. Arī šī cīņa beidzās ar sakāvi, un 1795. gadā Krievija, Prūsija un Austrija sadalīja savā starpā vēl atlikušās Polijas un Lietuvas zemes, uz vairāk nekā simtgadi izdzēšot šīs nācijas no Eiropas kartes.