1961. gada 3. martā Jelgavā piedzima Latvijas titulētākais peldētājs, ilgstošs rekordists Arsēns Miskarovs. Viņa karjera bija spoža, bet īsa, jau 20 gadu vecumā Arsēns Miskarovs atvadījās no lielā sporta, bet ar pāris olimpiskajām medaļām azotē.

Arsēns Miskarovs piedzima 1961. gada 3. martā Jelgavā – pilsētā, kurā ir viena no labākajām peldēšanas skolām Latvijā. Viņš baseinā nonāca skolas gaitu sākumu, jo māte nolēma viņu aizvest uz atlasi peldēšanas skolā. Diemžēl, šobrīd viņa vārds ir mazāk zināms, nekā tam pienāktos būt, jo Arsēns Miskarovs ir vienīgais olimpietis no Latvijas, kurš vienās olimpiskajās spēlēs ieguva trīs medaļas. Viņš izcīnīja divas sudraba medaļas un vienu bronzu 1980. gada Maskavas Olimpiskajās spēlēs. Viņam tik bieži sanāca iegūt sudrabu, ka sāka jokot, Miskarova metāls ir sudrabs.

Taču viss sākās ar krietni mazāku sajūsmu. Kā jau ierasts, uz baseinu bērni dodas līdzi saviem vecākiem. Taču ļoti no svara ir, pie kādiem treneriem nonāk jaunais censonis. Arsēns Miskarovs nonāca ļoti prasīga un enerģiska trenera Pētera Mihailova uzraudzībā. Protams, nonākšana pie šī trenera nebija nekāda veiksme vai nenopelnīta laime – Miskarovs izturēja milzīgu konkursu. Uz vietu peldēšanas grupā pretendēja 600 zēnu.

Miskarova treneri bija ļoti prasīgi. Jaunos peldētājus dresēja pēc vislielākās stingrības. Nedēļā vajadzēja nopeldēt vairāk nekā 200 vai 250 kilometru. Treniņi ilga pat piecas stundas. Tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka pāris gadu laikā peldētāji sāka uzrādīt labus rezultātus. Jau 1974. gadā Miskarovs sāka iepriecināt trenerus ar labām vietām sacensībās.

PSRS vissavienības jauniešu sacensības „Jautrais delfīns” bija mači, kuros Miskarovam veicās visvairāk. Divus gadus pēc kārtas viņš ieguva sudraba medaļas 200 metru brasa distancē, bet jau 1976. gadā Miskarovs izpildīja sporta meistara normatīvu. 15 gadu vecumā viņš attaisnoja treneru liktās cerības un saņēma iespēju startēt jauniešu izlasē, kas Eiropas čempionātā ļāva viņam iegūt sudraba medaļu. Arsēns Miskarovs sevi pieteica visas PSRS līmenī.

Tieši nākamo divu gadu laikā Miskarovs ieguva stabilu vietu PSRS pieaugušo izlasē. Uzticību padomju laikos sportistam bieži vien bija vieglāk iegūt, ja pārstāvēts tika kāds no slavenajiem klubiem. Maskavas vai Ļeņingradas peldētājus labāk zināja nekā tos, kuri nāca no mazpilsētām. Miskarovs pārstāvēja Jelgavas „Lokomotīvi”, kas vissavienības mērogā nekas vairāk par miestu arī netika uzskatīts.

Miskarova galvenā disciplīna bija brass. Viņš pats uzskatīja, ka par tā dēvēto kroņa distanci varēja saukt 200 metru distanci. Taču, lai kā viņš peldētu, Miskarova cēlmetāls nebija zelts. Sacensībās spēkus viņš mēģināja arī 100 metru brasa distancē un jauktajā stafetē. Jau kā pieaugušo izlases dalībnieks Miskarovs ieguva sudrabu Eiropas čempionātā 1977. gadā, pasaules čempionātā 1978. gadā un arī 1979. gada PSRS tautu 7. spartakiādē. Mēdza gadīties, ka Miskarovs arī atteicās darīt tā, kā viņam lika kāds „no augšas”, piemēram, zināms, ka viņš atteicās startēt 400 metru kompleksajā disciplīnā. Par to viņu sāka dēvēt par spītnieku.

Taču lielajā izlasē bija vajadzīgs tāds peldētājs, kā Miskarovs. Viņš kopā ar lietuvieti Robertu Žulpu bija labākie Baltijas brasisti. Vēl labāks bija tikai PSRS rekordists Aleksandrs Fedorovskis. Tāpēc Miskarovu iekļāva komandā sacensībām Maskavas Olimpiskajās spēlēs. Distances – ierasti, 100 un 200 metru brass, kā arī iespēja būt stafetes peldējumā, kas gan bija atkarīgs no individuālo distanču rezultātiem.

1980. gada jūlijā peldbaseinā „Oļimpiskij” sākās sacīkstes. Miskarovs debitēja ar 100 metru brasa distanci, ko uzskatīja par treniņa peldējumu pirms īstās, 200 metru distances. Taču tieši 100 metros viņš ieguva savu pirmo olimpisko cēlmetālu – kā jau ierasts, sudrabs. Tieši tas, ka Miskarovs apsteidza komandas līderi, lika treneriem izmainīt komandas virknējumu stafetes peldējumam. Miskarovu iecēla pirmajā komandā, bet Fedorovski dublieros. Tieši stafetē jau sāka šķist, ka Miskarovs beidzot tiks pie olimpiskā zelta, taču nekā, lieliski aizvadījuši trīs no četriem peldējumiem PSRS komanda zaudēja pēdējā posmā Austrālijai, tātad atkal sudrabs. Savukārt ierasti spēcīgākajā 200 metru distancē, Miskarovs ieguva bronzu. Vai kāds maz zināja, ka uz šo pēdējo distanci tikai 20 gadus vecais peldētājs izgāja ar apziņu, ka viss, šis ir pēdējais starts? Vēlāk viņu pierunāja nostartēt vēl ziemas sacīkstēs un spartakiādē, taču galīgo lēmumu tas nemainīja. Miskarovs aizgāja no lielā sporta, tikko uzkāpdams tā virsotnē. Iemesls – psiholoģiskais sagurums. Cīņa par vietu komandā bija nežēlīga, bet tomēr galvenais, kas padara Miskarovu par lielāko slavenību Latvijas peldēšanas vēsturē, ir viņa rekordi. Vairākus gadu desmitus tie turējās nepārspēti, jo kā rakstīja viņa laikabiedri, ne katrs peldētājs jau 14 gadu vecumā varēja lepoties ar 44. izmēra pēdu un plaukstu, tik platu kā veļas dēlis.