1067.gada 3.martā pirmo reizi hronikās parādās pilsētas Minskas nosaukums. Sākumā to gan sauca par Menesku, kas bija daļa no Polockas kņaza valdījumiem. Minska laika gaitā ir cietusi no ļoti daudziem kariem, kuros pilsētu nolīdzina teju līdz ar zemi. Mūsdienās Minska ir Baltkrievijas galvaspilsēta un visas valsts centrs, ar teju diviem miljoniem iedzīvotāju.

 

Meneska jeb mūsdienu Minska pirmo reizi hronikās ir minēta 1067.gadā. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet rodas sajūta, ka šīs pilsētas vēsture ir allaž bijusi saistīta ar kariem, kuros Minsku teju nolīdzina līdz ar zemi. Tā ir pārdzīvojusi dažādus laikus un nosaukta pat par pilsētu-varoni, lai arī tas lielā mērā saistīts ar padomju propagandu.

Pirmie Minskas apdzīvotāji visticamāk bija austrumu slāvi jeb kriviču un dregoviču ciltis. 9. gadsimtā Minskas apkaimē ir bijušas šo cilšu apmetnes. Zināms arī, ka jau 980. gadā mūsdienu Minskas teritorija iekļāvās Polockas kņazistes sastāvā.

Tieši Polockas kņazistes nopelns ir tas, ka 1067. gada 3. martā pirmo reizi hronikās parādās Minska. Kijevas kņaziste cīnījās ar polockiešiem un Kijevas kņaza Jaroslava Gudrā dēli nonāca pie pilsētas nocietinājumiem, lai to nopostītu. Tad arī pirmo reizi hronikās parādījās ziņas par pilsētu Menesku, kas atrodas Svislačas upes krastā. Kijevieši tiešām pilsētu izpostīja, un tā sākās tās vēsture, kas allaž saistīta ar postu un karu.

Minskas ģeogrāfiskais stāvoklis allaž bija pateicīgs ekonomiskajai izaugsmei. Ārī pēc Kijevas kņaza lēmuma to nopostīt Minska atdzima un pieņēmās spēkā. Tomēr tā atkal krita par upuri reģionālos karo,s un Minska uz diviem gadsimtiem pazuda no hronikām. Taču tā atkal parādījās 13. gadsimtā. Diemžēl atkal pilsētas vārds izskanēja ar posta ziņām, jo mongoļu-tatāru uzbrukumos tā bija nodedzināta. Tieši 13. gadsimtā Minskas vadītāji nolēma lūgt aizsardzību kaimiņos esošajai Lietuvas kņazistei. Tā pilsētā sākās lietuviešu un poļu ietekmes laiks. Vairāku gadu laikā pilsēta auga un kļuva turīga. Tieši lietuviešu-poļu laikā Minska ieguva Magdeburgas tiesības, kas nozīmēja, ka pilsēta kļuva par galveno sistēmu savas ekonomikas un labklājības nodrošināšanā, ieviešot feodālo varu.

18. gadsimta beigās Minska zaudēja savu ietekmi. Polijas-Lietuvas laikā Minskā pat atradās viens no Lietuvas galvenajiem tribunāliem jeb tiesa, tomēr jau gadsimta beigās tā nonāca valsts dzīves perifērijā. Iemesli tam bija dažādi. Minska šajā laikā bija kļuvusi par vienu no Polijas-Lietuvas pareizticības centriem, tomēr valsts iekšpolitiskie uzsvari sāka mainīties un pilsēta zaudēja ietekmi. Tas gan nenozīmē, ka pilsēta necieta no kārtējiem uzbrukumiem. Ziemeļu kara laikā zviedri Minsku ieguva savās rokās ilgu laiku noturēja ķīlnieku lomā. Krievijas karaspēks sīvi centās Minsku atgūt, kā rezultātā, kārtējo reizi to pamatīgi izpostīja.

1793. gadā Minska nonāca Krievijas impērijas sastāvā un kļuva par guberņas centru. Loģiski, ka jau kā reģiona centrs pilsēta ātri auga. Bet 1812. gadā Napoleona karagājienā uz Krieviju to atkal pamatīgi izpostīja. Ja neskaita poļu sacelšanos 1830. gadā, tad pilsētā ilgstošākais miers iestājās tikai līdz Pirmajam pasaules karam. Tā laikā Minska nokļuva frontes līnijā un kā daudzas mūsu reģiona pilsētas piedzīvoja karadarbību pat pilsētas ielās. Otrā pasaules kara laikā Minska neiztika bez kārtējām sadursmēm, turklāt tieši Otrā pasaules karā Minska un Baltkrievija kļuva par atsevišķu kaujas fronti, kas nozīmēja milzīgu karaspēka kustību un īpaši sīvas kaujas.

Pēc Otrā pasaules kara Minskā sākās tradicionālā padomju laiku attīstība. Nojauca visu sagrauto un centās celt vietā jaunas ēkas un atjaunot izpostīto infrastruktūru. Par kara laikā izrādīto drosmi un stratēģisko pilsētas nozīmi Minskai piemēroja pilsētas-varoņa titulu. Līdz pat 1991. gadam pilsēta bija Baltkrievijas PSR galvaspilsēta. Mūsdienās Minskā ir koncentrēta Baltkrievijas labklājība un šajā ziņā pilsēta ne ar ko neatšķiras no citām reģiona galvaspilsētām. Tajā ir teju divi miljoni iedzīvotāju, kas ir nedaudz mazāk par piekto daļu no visiem Baltkrievijas iedzīvotājiem. Viedokļi par Minsku un Baltkrieviju ir dažādi, tomēr pilsēta ir ieguvusi spožumu pēdējās desmitgadēs. Uz kā rēķina, tas lai paliek kā atsevišķs stāsts.