1867. gada 3. novembrī Mentanas pilsētiņā Romas pievārtē Pāvesta valsts un Francijas apvienotā armija sakāva Džuzepes Garibaldi itāliešu patriotus, kur mēģināja iegūt Romu nesen dibinātajai Itālijas valstij. Iecere neizdevās – Garibaldi tobrīd cieta sakāvi, lai gan Romas iekļaušanos Itālijā tas aizkavēja tikai uz trīs gadiem.

 

1861. gada februārī Turīnā pulcējās pirmais apvienotās Itālijas parlaments, kurš pasludināja Romu par valsts galvaspilsētu. Šim lēmumam gan tobrīd bija deklaratīvs raksturs – „Mūžīgajā pilsētā” un tās apkārtnē joprojām pastāvēja Pāvesta valsts. Pāvestam Pijam IX bija radies ietekmīgs aizstāvis Francijas imperatora Napoleona III personā, un konflikta risks ar Franciju lika jaunajai Itālijas valstij piekāpties. Tomēr samierināties nebija gatavi daudzi itālieši, kuru priekšgalā stājās Itālijas apvienošanās kustības spilgtākais varonis Džuzepe Garibaldi.

Garibaldi burtiski iemiesoja Itālijas vairākas desmitgades ilgās cīņas par valsts apvienošanu un atbrīvošanu no ārējās kundzības. Tieši viņš 1860. gadā dažu simtu sarkankreklotu vīru priekšgalā bija ieradies Sicīlijā, pulcējis ap sevi apvienotās Itālijas atbalstītājus, sakāvis Divu Sicīliju karalistes armiju un tā pavēris ceļu valsts apvienošanai. 1862. gadā viņš veda Sicīlijā sapulcinātus brīvprātīgos uz Romu, tomēr šoreiz viņam ceļā stājās jau paša valsts armija. Garibaldi tika ievainots un sagūstīts, taču jau drīz vien atbrīvots un 1866. gadā komandēja brīvprātīgo Alpu mednieku korpusu Itālijas karā pret Austriju par Venēcijas pievienošanu. Kad pēc šī kara tautas apjūsmotais ģenerālis sāka pulcināt brīvprātīgos jaunam gājienam uz Romu, Itālijas armija neiejaucās. Tomēr Garibaldi manevri nepalika nepamanīti Parīzē, un uz Romu tika nosūtīts franču ekspedīcijas korpuss. Un arī pāvesta armija vairs nebija tā, kas dažus gadus iepriekš: tās rindās bija stājušies katoļticīgi jaunekļi no visas Eiropas un pasaules, izveidojot tā dēvēto Pāvesta zuāvu pulku – vairāk nekā 4000 labi apmācītu un lieliski motivētu kareivju. Savu nosaukumu zuāvi patapināja no franču īpašajām vienībām, kurās sākotnēji dienēja berberu zuāvu cilts piederīgie.

1867. gada oktobrī nepilni 10 000 Garibaldi vadīto brīvprātīgo pārgāja Pāvesta valsts robežu. Apmēram septiņdesmit vīru vienība slepeni ieradās Romā, cerot izraisīt pilsētā sacelšanos. Viņiem izdevās uzspridzināt bumbu zuāvu kazarmās un ieņemt dažus atbalsta punktus pilsētā, tomēr vispārēja sacelšanās nesekoja, un pāvesta spēki ātri atguva kontroli. Tikām Garibaldi armija ieņēma pozīcijas apmēram 30 km attālumā no pilsētas, taču sekmīgās sacelšanās vēstnešu vietā sagaidīja pāvesta armijas un franču apvienoto spēku uzbrukumu. Izšķirošā cīņa risinājās Mentanas pilsētiņā un tās pievārtē 1867. gada 3. novembrī, un nākamajā rītā Džuzepe Garibaldi bija spiests atzīt savu sakāvi un atkāpties, pametot kaujas laukā vairākus simtus kritušo un apmēram tūkstoti gūstekņu.

Mentanas kauja bija pēdējā nopietnā militārā sadursme, kurā piedalījās Romas pāvesta karaspēks. Trīs gadus vēlāk, 1870. gadā, sākoties Franču-prūšu karam, Francijas kontingents no Romas tika atsaukts, un Itālijas armija teju bez cīņas okupēja Pāvesta valsti un ieņēma Romu. Garibaldi šais notikumos nepiedalījās. Tieši šai laikā viņš devās palīgā saviem bijušajiem ienaidniekiem frančiem – imperators Napoleons III bija zaudējis troni, un Francijas Trešā republika izmisīgi cīnījās pret prūšu iebrucējiem; Garibaldi uzņēmās komandēt Vogēzu brīvprātīgo armiju. Dižais cīnītājs deklarēja: „Ja vakar es jums teicu – karš, līdz būs iznīcināts Bonaparts, tad šodien es saku – visus spēkus Francijas Republikas glābšanai!”