1967. gada 3. septembrī Zviedrija kā pēdējā valsts kontinentālajā Eiropā pārgāja uz transporta kustību pa ceļa labo pusi. Drošu pierādījumu tam, ka šāda kustības organizācija ir labāka, gan nav. Lielbritānijā, Īrijā, Japānā, Indijā, Pakistānā, Indonēzijā, Taizemē, Austrālijā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā un vēl vairākās citās pasaules valstīs kustība notiek pa ceļa kreiso pusi.

Zviedrija bija pēdējā valsts kontinentālajā Eiropā, kas vēl līdz pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrajai pusei palika uzticīga transporta kustībai pa ceļa kreiso pusi. Vairumam zviedriem piederošo automašīnu stūre bija kreisajā pusē, un tas sāka radīt papildus briesmas uz ceļiem. Tā nu Riksdāgs pieņēma nepopulāru lēmumu, un 1967. gada 3. septembrī, starp pulksten 4:50 un 5:00 no rīta, satiksme Zviedrijā pārslēdzās pretējā virzienā.

Par to, kā senatnē notikusi braukšana tajā vai citā pasaules valstī, drošu ziņu trūkst. Domājams, ka sendienu jātnieki lielāko tiesu turējušies ceļa kreisajā pusē, turējuši zirga pavadu ar kreiso roku, lai labā būtu brīva un gatava vajadzības gadījumā ātri ķert pēc pātagas vai ieroča. Viduslaiku Japānā kustība pa ceļa kreiso pusi ieviesusies samuraju tradīciju ietekmē: samurajs nēsājis zobenu pie kreisā sāna, tāpēc pārvietojies pa ceļa kreiso pusi, lai viņa ierocis nejauši nesaskartos ar pretimnākoša samuraja ieroci, kas bija nepārprotams iemesls divkaujai. Arī viduslaiku Eiropā līdz ar bruņinieku laikmeta iestāšanos parādījās pirmās ar kustības virzienu saistītās problēmas: bruņinieks, jādams zirga mugurā, pīķi parasti turēja labajā rokā, un tas viegli varēja aizķert pretimbraucēju. Droši vien šis apstāklis arī pamudināja valdniekus Eiropā daudzviet noteikt kustības virzienu pa ceļa labo pusi, tomēr ne visur. Katrā ziņā Lielbritānijā un Zviedrijā tā nenotika. Visai populārais stāsts par to, ka braukšanu pa labo pusi iekarotajās zemēs ieviesis imperators Napoleons Bonaparts, lai tādējādi atšķirtos no kārtības nīstajā Anglijā, tomēr laikam gan ir tikai leģenda. Toties ir droši zināms, ka Krievijā braukšanu pa ceļa labo pusi jau 1752. gadā ar savu ukazu noteica cariene Elizabete Petrovna.

Īsti aktuāla kustības virziena problēma gan kļuva tikai pēc Pirmā pasaules kara, kad uz Eiropas un Ziemeļamerikas ceļiem arvien lielākā skaitā sāka parādīties līdz tam neiedomājamā ātrumā ripojošās automašīnas. Tas pamazām piespieda valstu valdības noteikt vienotu kustības kārtību visā valstī, lai gan, piemēram, Austrijā, kur tradicionāli bija spēkā braukšana pa kreiso pusi, uz kustību pretējā virzienā pārgāja tikai pakāpeniski divdesmit gadu laikā. Un ja Austrijā pārmaiņas notika pa reģioniem, tās kaimiņzemē Itālijā līdz pagājušā gadsimta 20. gadu vidum katra municipalitāte varēja noteikt kustību savā teritorijā, tādējādi braucējam reizēm vajadzēja pārorientēties ik pa neilgam laiciņam. Šo haosu, pie varas nācis, izbeidza diktators Musolini. Ja lēmumu par kustības maiņu Zviedrijā atstātu tautas ziņā, iespējams, tur joprojām brauktu pa ceļa kreiso pusi. Skeptiķu pareģojumi par strauju negadījumu skaita pieaugumu nepiepildījās. Gluži otrādi – pirmajos gados pēc pārejas negadījumu skaits pat kritās. Tas gan skaidrojams drīzāk nevis ar labās ceļa puses priekšrocībām, bet gan ar to, ka ap to pašu laiku par 10 kilometriem stundā tika samazināts vidējais atļautais braukšanas ātrums un arī daudzi zviedru pensionāri, negribēdami mācīties braukt pa jaunam, atmeta braukšanu pavisam.