1189. gada 3. septembrī par Anglijas karali kronēts tiek Ričards Lauvassirds. Viens no slavenākajiem Anglijas karaļiem, kurš Eiropā iemantoja lielu slavu Krusta karu dēļ. Bieži romantizēts, Ričards bija stūrgalvīgs karalis, kuru laika biedri mēdza saukāt arī par „Jā un Nē” karali.

 

Ričards Lauvassirds piedzima karaļa Henrija II ģimenē. Tēvs bija stingrs valdnieks, kurš visu laiku ar kādu karoja. Ričards bija otrais dēls ģimenē, kas nozīmēja, ka viņam pie troņa tikt arī varētu neizdoties. Taču nemierīgie laiki Eiropā ar to arī slaveni, ka vienas dienas laikā cilvēka liktenis varēja mainīties ļoti strauji.

Ričards ar brāļiem karoja par varu, tāpat kā brāļi visi kopā karoja pret savu tēvu. Diplomātija, aprēķins un intrigas, tas viss bija ikdiena ne tikai Anglijas galmam, bet arī Plantagenetu dinastijai. Tēvs skarbi apspieda savu dēlu dumpi, bet tajā pašā laikā piedeva tiem, kuri apzvērēja vairs nekad neiet pret karaļa varu. Ričards bija viens no tiem, kurš krita ceļos un zvērēja mūžīgu uzticību tēvam.

12. gadsimtā angļu valdījumi nebija tikai aiz Lamanša šauruma. Viņi pārvaldīja zemes mūsdienu Francijas teritorijā un Ričardam bija ļoti ciešas saites ar Franciju, no kuras cēlusies bija mīļotā māte. Slimība pēkšņi ģimenei atņēma kroņprinci Henriju jaunāko. Tas nostādīja Ričardu kā pirmo rindā uz Anglijas kroni.

Ričards Lauvassirds tika kronēts par Anglijas karali 1189. gada 3. septembrī. Viņš karaļa krēslā nosēdēja desmit gadus, no kuriem tik tiešām sēdēja tikai pusgadu. Viņš bija ļoti aktīvs karotājs un Londonā nepavadīja pat gadu. Jāuzsver, ka arī Ričarda laikā Londonai bija mazāka nozīme. Vairāk laika karalis pavadīja Normandijā un Notingemā.

Ričards Lauvassirds bija gudrs un izskatīgs karalis. Viņš bija gara auguma, zilām acīm un gaišiem matiem. Taču viņa kāre pēc karošanas padarīja viņu gluži vai par nezvēru. Vienīgā lieta kas glāba Ričardu, viņš bija ļoti dievticīgs. Ievēroja visus kanonus un ļoti skarbi vērsās pret jebkuru, kurš pacēla roku pret svētceļniekiem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad Ričards devās svētajā karā pret musulmaņiem.

Trešajā krusta karā Ričards iemantoja savu tēlu kā lauvas sirds. Viņš mocīja arābu armijas līnijas ar saviem uzbrukumiem. Aizgāja līdz Jeruzalemes vārtiem un tad, pagriezās atpakaļ. Kara gados viņš bija sapratis, ka atkarot pilsētu varbūt arī izdosies, bet to noturēt gan ne. Tāpēc Ričards darīja visu, lai nostiprinātu varu atbalsta punktos. Viņš krustnešiem iekaroja Kipru, kas vēl simts gadus pēc Ričarda ļāva droši kuģot uz svētās zemes krastiem.

Taču Ričards Lauvassirds ne visiem šķita tik drošsirdīgs un apbrīnas vērts karalis. Viņa galvenā politika mājās bija nodokļu un nodevu iekasēšana un mūžīgi karagājieni. Karalis tika uzskatīts arī par stūrgalvīgu. Piemēram, Kārlis Markss rakstīja, ka karalim varbūt bija lauvas sirds, bet ēzeļa galva. Un Markss to domāja ne kā stulbumu, bet kā stūrgalvību. Ja karalim ienāca prātā kāds lēmums, viņš to nemainīja ne par ko. Līdz brīdim, kad pēkšņi pārdomāja un tikpat ietiepīgi pieturējās jau pie pretēja viedokļa. Tāpēc laikabiedri iesauca karali arī par Ričardu Jā un Nē. Viņš tik strauji mainīja savas domas, ka saprast loģiku bija ļoti grūti.

Lai arī Ričards bija stūrgalvis un tiepša, viņā tomēr bija dižciltīgs godaprāts. Viņš bargi sodīja tos, kas pievīla doto goda vārdu un visaugstāk par visu nostādīja karaļa varu kā tādu. Cīņā pret tēvu Ričardam bija sabiedrotie augstmaņi. Bet tiklīdz viņš pats kļuva par karali, šie augstmaņi saņēma sodu. Nebija svarīgi, ka Ričards bija viņu kādreizējais cīņu biedrs, svarīgāk par visu bija, ka šie cilvēki uzdrošinājās apstrīdēt karaļa varu. Tāpat svētajā zemē Ričards iemantoja lielu cieņu no arābu vadoņa Saladīna. Abi sadraudzējās, jo loloja līdzīgus ideālus. Vienīgā bēda, 12. gadsimts nebija laiks, kad pārāk bieži izrādīt žēlastību. Šajā laikā Eiropā valda aprēķins, zobens un tie, kuri māk šīs lietas savienot pareizajā kombinācijā.