1700. gada 30. augustā Pēteris I piesaka karu Zviedrijai. Savā rīkojumā jeb vēstulē Zviedrijas 18 gadus vecajam karalim Pēteris I atgādina aizvainojumu, kas nodarīts Rīgā. Krievijas valdnieka lielās Eiropas ceļošanas laikā Rīgas zviedru pārvaldnieki bijuši rupji un draudējuši ar spēku, lai dabūtu Krievijas delegāciju prom no pilsētas vaļņu apskates.

Ir tik romantiski un tēlaini iedomāties, ka karš sākās kā filmās. Piecēlās 30. augusta rītā Krievijas valdnieks un nolēma uzrakstīt vēstuli savam 18 gadus vecajam kolēģim Zviedrijā. Patiesībā, Ziemeļu karš tika gatavots vismaz trīs gadus. Tā idejas autors bija Saksijas kūrfirsts un Polijas karalis Augusts II. Viņš ļoti vēlējās iegūt Livoniju, lai vieglāk pārvaldītu Polijas - Lietuvas valsti, kamēr Krievijas caram bija nepieciešamība izcirst sev logu uz Eiropu. Krievijai nebija īstas ostas tirdzniecībai ar Eiropu, jo tuvākā iespēja bija Arhangeļska. Papildus Ziemeļu savienībā ietilpa arī Dānijas un Norvēģijas karaļvalsts, kurai bija sens aizvainojums pret Zviedriju par teritoriālajiem zaudējumiem savstarpējos karos. Tiklīdz bija zināms, ka par Zviedrijas karali kļūs Kārlis XII, šīs savienības valstis sāka kalt kara plānus.

1700. gada 30. augustā Pēteris I tiešām lika nosūtīt oficiālu paziņojumu par kara pieteikumu. Viņš oficiāli pieminēja aizvainojumu Rīgā, tāpat kā viņš pieminēja zviedru nekaunības tajās teritorijās, kur nācās sadzīvot vairāku valstu iedzīvotājiem. Lielā mērā tas attiecās uz Karēliju un Baltiju. Taču liela bija Ziemeļu savienības valstu vilšanās, kad jaunais un it kā kara mākslā daudz nezinošais Zviedrijas karalis uzvaras izcīnīja vienu pēc otras. Zviedrijas panākumi kara sākumā bija graujoši, tik graujoši, ka no savienības izkrita gan Saksija un Polija, gan arī Dānija-Norvēģija. Krievija palika viena aci pret aci ar viennozīmīgi talantīgu karavadoni un prasmīgu zviedru armiju. Vienīgais, kas pazudināja Kārli XII, viņš uzdeva ārkārtīgi sarežģītus mērķus un nespēja būt labs politiķis. Pēteris I pats atzina, ka Zviedrijas karalis Ziemeļu karā uzdāvināja vairākas svarīgas kaujas. Zviedru armija zaudēja spēku, un Krievijas cars varēja iegūt zaudēto vai kāroto teritoriju.

Ziemeļu karš ilga 21 gadu. Tas sākās nākamajā dienā pēc Krievijas pilnīga miera noslēgšanas ar Osmaņu impēriju, kas garantēja Pēterim I brīvas rokas ziemeļos. Lai arī zviedri sāka daudzsološi, valsts karu zaudēja. Bija atkal atjaunota Ziemeļu savienība, kas izjuka pa šuvēm, tiklīdz Zviedrija parādīja zobus. No Eiropas lielvaras Zviedrija kļuva par otršķirīgu Eiropas valsti. Tā zaudēja savu ietekmi Baltijas jūrā, turklāt to ielenca daudz alkatīgu kaimiņu. Zviedri zaudēja Rīgu un Tallinu, tāpat bija panākta vienošanās, ka Zviedrija Krievijai pārdos atlikušo Kurzemes daļu. Pēteris I ieguva iespējas dibināt Sanktpēterburgu un ievērojami iespiesties Baltijas jūrā. Valsts pārtapa par impēriju. It kā Krievija no šī kara ieguva visvairāk. Lai gan domas dalās, cik liela bija tās uzvara Ziemeļu karā. Karš ilga 21 gadu, pats Pēteris I atzina, tas esot bijis pārāk daudz. 18. gadsimtā izglītību ieguva septiņos gados, bet Ziemeļu kara laikā cars pats uzskatīja, ka palicis divas reizes uz atkārtotiem eksāmeniem. Krievijas valsts kase bija gandrīz tukša, ko vēl paputināja Kurzemes atpirkšana. Briesmīgākais gan bija zaudējums iedzīvotāju ziņā. Kara zonā Krievijas impērija zaudēja 20 procentus iedzīvotāju, bet Karēlijas un Baltijas teritorijās, ko tā ieguva, zaudējumi bija pat 40 % lieli. Īpaši sāpīgs Ziemeļu karš bija somiem, viņu zemei visus gadus staigāja pāri pretējo spēku karavīri. Tas nozīmēja nebeidzamas laupīšanas, uzbrukumus un nemierus. Ziemeļu karš gan bija arī veiksme neveiksmē. Zviedrijā sākās brīvības ēra, kas nozīmēja karaļa varas samazinājumu un parlamenta lomas pieaugumu. Iespējams, ka tieši Ziemeļu kara dēļ Zviedrija sāka savu ceļu kā viena no efektīvākajām pasaules demokrātiskajām valstīm.

Attēlā: Noteburgas cietokšņa ieņemšana 1702. gada 11. oktobrī. A.Kocebū glezna (1846).