1922. gada 30. decembris ir Padomju Sociālistisko Republiku Savienības dibināšanas datums. Teorētiski šī valsts bija suverēnu valstu apvienība, praktiski – vienas partijas ar militāriem un represīviem līdzekļiem kopā turēts veidojums, kas beidza pastāvēt līdz ar šīs partijas varas sabrukumu.

1922. gada beigās ar boļševiku uzvaru noslēdzās Krievijas pilsoņu karš. Ļeņina vadītajai padomju valdībai bija izdevies nostiprināties lielākajā daļā bijušās Krievijas impērijas teritorijas, radīt stabilu valsts varu un nokārtot attiecības ar kaimiņvalstīm. Faktiski šī boļševiku valsts bija centrālās Maskavas varas stingri kontrolēta, taču teorētiski sastāvēja no četrām suverēnām padomju republikām: Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju republikas, Ukrainas Padomju Sociālistiskās republikas, Baltkrievijas Padomju Sociālistiskās republikas un Aizkaukāza Sociālistiskās Padomju Federatīvās republikas. Jautājumā par turpmāko valsts politiski administratīvās uzbūves modeli iezīmējās divi varianti. Īpašā Boļševiku partijas Politbiroja komisija Josifa Staļina vadībā ieteica bijušās nacionālās nomales iekļaut Krievijas Federācijā kā autonomijas. Tomēr pārsvaru guva Vladimira Ļeņina variants – savienota valsts, kurā visas republikas būtu teorētiski vienlīdzīgas. Tā 1922. gada 29. decembrī minēto četru padomju republiku pārstāvji Maskavā parakstīja līgumu par jaunas valsts – Padomju Sociālistisko Republiku Savienības – dibināšanu, un nākamajā dienā to apstiprināja Pirmais Vissavienības padomju kongress. 1922. gada 30. decembris tādējādi kļuva par oficiālo PSRS dibināšanas dienu.

Protams, PSRS savienoto republiku vienlīdzība bija tikai teorētiska – krievi arī padomju valstī saglabāja „vecākā brāļa” statusu, kas vēl vairāk nostiprinājās Otrā pasaules kara laikā, kad Staļina režīms lielkrievu nacionālismā atrada varas konsolidēšanas resursu. Arī ārpus Padomju Savienības robežām šo valsti joprojām biežāk dēvēja par Krieviju, un tās iedzīvotājus – par krieviem. PSRS republiku sastāvā gan valsts pastāvēšanas laikā vairākkārt notika pārmaiņas, to skaitam no četrām 1922. gadā pieaugot līdz piecpadsmit šīs valsts pastāvēšanas beigu posmā. Sākotnēji būtiskākās izmaiņas skāra Vidusāziju, kas Padomju Savienības dibināšanas brīdī lielāko tiesu ietilpa Krievijas Federācijā. Izņēmums bija divas bijušās Krievijas impērijas vasaļvalstis – Buhāras emirāts un Hivas hana valsts. Sarkanā armija tās bija okupējusi 1920. gadā, nodibinot tur Buhāras un Horezmas Tautas padomju republikas. 1924. gadā tās abas tika jau formāli iekļautas Padomju Savienībā, savukārt Vidusāzijā izvērtās tā dēvētais nacionāli teritoriālās nodalīšanās process, kas periodā līdz 1936. gadam pakāpeniski izveidoja to reģiona politisko karti, kādu redzam šodien. Pie tam Krievijas Federācijai nācās šķirties no ļoti plašas teritorijas par labu jaunveidojamajām nacionālajām padomju republikām – šodienas Turkmenistānai, Uzbekistānai, Kazahstānai, Kirgizstānai un Tadžikijai. Vienotā Aizkaukāza Sociālistiskā Federatīvā Padomju republika pastāvēja līdz 1937. gadam, kad tika sadalīta Armēnijas, Azerbaidžānas un Gruzijas PSR. Turpmākās padomju republiku skaita izmaiņas saistījās ar Staļina režīma agresiju rietumu virzienā Otrā pasaules kara sākumā, kad 1940. gadā par padomju republikām kļuva okupētās Baltijas valstis un daļā Rumānijai atņemtās Besarābijas tika izveidota Moldāvijas PSR.

Formāli Padomju Savienība bija suverēnu valstu apvienība, kuras loceklēm bija tiesības īstenot neatkarīgu ārpolitiku un pat izstāties no šīs savienības. Faktiski tā bija padomju kompartijas ar militāru un represīvu spēku būvēta un kopā saturēta valsts, kurai bija maz kopīga ar tajā ietilpstošo nekrievu nāciju interesēm un centieniem. Tāpēc 1991. gadā, sabrūkot kompartijas varai, zuda arī galvenais spēks, kas turēja kopā Padomju Sociālistisko Republiku Savienību.