1981. gada 30. martā ASV prezidents Ronalds Reigans iznāk no Hiltona viesnīcas Vašingtonā un kā vienmēr smaida. Viņš māj publikai un kā jau īsts aktieris apžilbina ar savu bezrūpību. Pēkšņi no pūļa puses atskan šāvieni, no kuriem viens ievaino arī nesen ievēlēto prezidentu. Reigana dzīvība karājas mata galā.


 

Ronalds Reigans, 40. ASV prezidents, amatā stājās tikai 1981. gada janvāra izskaņā. Viņš bija enerģisks, vienmēr labā noskaņojumā un jau sasniedzis 70 gadu robežu. Jaunievēlētajam prezidentam Hiltona viesnīcā Vašingtonā bija jāuzstājas ar uzrunu ASV arodbiedrību sanāksmē. Neilgi pēc pulksten diviem dienā, prezidents ar slepenā dienesta aģentiem jau nāca ārā no viesnīcas ēkas un kā allaž, pamāja pie viesnīcas esošajam pūlim. Pēkšņi no pūļa atskanēja seši šāvieni, no kuriem viens, trāpīja prezidentam krūtīs. Bija 1981. gada 30. marta pusdiena, kad šāva uz prezidentu Reiganu.

Šāvējs bija nevienam nezināms Džons Hinklijs. Šis cilvēks bija līdz ausīm iemīlējies aktrisē Džodijā Fosterē, kura viņa uzmanības apliecinājumus ignorēja. Vēl piecus gadus pirms Reiganam gandrīz liktenīgās dienas Hinklijs bija pārņemts ar psiholoģisko trilleri „Taksists”. Šajā filmā Fostere tēloja mazgadīgu prostitūtu, kuras aizstāvību uzņemas prātā sajucis Vjetnamas kara veterāns. Pārņemts ar Džodijas Fosteres pievilcību, Hinklijs nolemj, ka vienīgais ceļš kā tomēr saistīt iekārotās sievietes uzmanību, ir paveikt ko grandiozu. Taču šajā gadījumā, grandiozai bija jābūt nevis paša notikuma būtībai, cik notikuma mērogam. Tāpēc Hinklijs nolemj nogalināt ASV prezidentu.

Sākotnējais Džona Hinklija mērķis bija Džimijs Kārters, taču šis prezidents izmuka no nepatīkamā notikuma vēlēšanu dēļ. Tāpēc psihiski nelīdzsvarotā Hinklija uzmanību piesaistīja Ronalds Reigans.

Kad Reigans iznāca no viesnīcas, Hinklijs izvilka savu revolveri un īsā laika sprīdī izšāva no tā sešas reizes. Pirmā lode trāpīja Reigana preses sekretāram, nākamās ievainoja policistus, viena aizlidoja garām, bet pēdējā trāpīja pa prezidenta limuzīnu un rikošetā ietriecās Reiganam krūtīs. Sākumā neviens pat nepamanīja šo ievainojumu, jo Reiganu nekavējoties iegrūda limuzīnā. Tikai viens no aģentiem sāka apskatīt prezidentu, kurš tajā brīdī sāka sūdzēties par grūtībām elpot. Atsitoties, lode ieskrēja Reigana ribās, bet daļa no ribu lauskām ievainoja vienu no plaušām. Tāpēc viņu nekavējoties aizveda uz slimnīcu.

Pret Reiganu viņa prezidentūras laikā tika vērsti vairāki uzbrukumi, taču 30. marta stāsts ir īpašs kaut vai tāpēc, ka Reigans kļuva par pirmo esošo prezidentu, kuram izdevās atentātā izdzīvot. Zināms arī, ka viņš nezaudēja optimismu pat slimnīcā. Ievainojums bija nopietns un lodes izņemšanai uzreiz tika sākta operācija. Taču pirms narkozes Reigans vēl ar cerību smaidot pavaicāja, vai ārsts ar personālu vismaz ir republikāņi. Uz ko galvenais ķirurgs atbildēja, tagad visa valsts uz kādu brīdi būs republikāņi.

Reigana šāvējs stājās tiesas priekšā un tika atzīts par garīgi nepieskaitāmu. Tāpēc tika ieslodzīts psihiatriskajā klīnikā. Reigans atkopās pāris mēnešu laikā. Lai arī viņa ievainojumu neuzskatīja par nopietnu, tomēr vēlāk ārsti pauda pārsteigumu, cik ļoti prezidentam bija paveicies. 1981. gadā neviens nevāca statistiku, cik pacientu aiziet bojā no asins saindēšanās vai asins zuduma. Patiesībā Reigans bija zaudējis ļoti lielu asins daudzumu. Skaidrojums šādai bezrūpībai bija visnotaļ vienkāršs, rikošeta šāviens krūtīs, kas neskāra sirdi, reti kad izraisīja nāvi, toties blakus esoši faktori to varēja izraisīt.

Reigans atgriezās pie sava amata pienākumu pildīšanas un kā vienmēr smaidīja un jokoja. Viņa aprūpes laikā slimnīcas palāta un gaiteņi pārvērtās līdz nepazīšanai. Lai arī tika uzsvērts, ka prezidents saņem tādu pašu veselības aprūpi kā citi amerikāņi, rūpes par viņu, protams, bija lielākas. Tas gan nemainīja to, ka oficiālās bildēšanās laikā Baltajā namā zem vienkāršā džempera prezidentam bija uzvilkta bruņu veste.