Ir pieņemts uzskatīt, ka 1613. gada 30. martā notika viens no lielākajiem varoņdarbiem Krievijas vēsturē, kad parasts zemnieks vai vismaz vagars Ivans Susaņins upurē savu dzīvību cara dēļ. Patiesība vai leģenda, nu jau grūti pateikt, bet Ivana Susaņina vārdu lieliski izmantoja esošās varas dinastijas nostiprināšanai. Tā Ivans Susaņins ne tikai iekļuva vēstures grāmatās, bet arī iemūžināts mākslas darbos un mūzikā.


17. gadsimta sākums Krievijas teritorijā ir neskaidrs laiks. Valda sajukums, kurš ir īstais cars, kuram ir patiesās tiesības uz troni, līdz ar to pa ceļiem un neceļiem blandās dažādas laupītāju bandas, kas terorizē vietējos iedzīvotājus un apdraud leģitīmā valdnieka varu. Pastāv divas versijas, kas tieši notika 1613. gada 30. martā. Pēc vienas no tām, Ivans Susaņins varonīgi apmānīja poļu karavīrus un ieveda viņus purvā, lai paglābtu valdnieka dzīvību. Otra leģenda vēsta, ka Ivans Susaņins vienkārši krita par upuri laupītājiem, bet viņa tēlu kaut kā pamanījās izmantot propagandas mērķiem.

Ivans Susaņins gan ir maz zināma personība. Zināms tikai, ka viņš dzīvoja Kostromas pilsētas tuvumā Domņinas ciematā. Bijis vai nu klaušu zemnieks un ciema vecākais no zemnieku vidus, vai arī kalpojis jau kā uzticības persona vietējai aristokrātu ģimenei, kas nozīmē, ka Susaņins gan bija vagars, gan arī tāds kā lauku īpašumu pārvaldnieks.

1613. gada pavasarī Kostromas pusē uz laiku apmetās jaunais cars Mihails Romanovs, pirmais cars no Romanovu dzimtas. Viņš par Krievijas valdnieku tika izvēlēts tikai marta sākumā, tāpēc poļu-lietuviešu karaspēks padzirdējis, ka jaunais valdnieks apmeties salīdzinošā tuvumā, nolēmuši riskēt un iet caru sagūstīt. Kad iebrucēji ieradušies netālu pie Domņinas ciema, satikuši Ivanu Susaņinu un prasījuši, vai vīrs var parādīt ceļu uz apmetni, kurā uzturas valdnieks. Susaņins piekritis, bet paspējis pabrīdināt savu znotu, lai steidz caru brīdināt. Pats tikmēr sācis vest svešzemniekus pa ceļu līkločiem, pilnīgi pretējā virzienā no Domņinas. Kad pēc ilgas iešanas poļi Susaņina vadībā nonāca pie milzīga purva, viņi saprata, ka vecis viņus muļķo. Sagrābuši aiz krāgas un nu jau ar draudiem pieprasījuši ceļu pie valdnieka, ja ne, vecim gals klāt. Susaņins nav padevies un pat pārcietis sitienus un spīdzināšanu, līdz kamēr poļi, kā raksta Krievijas vēsturnieki, „sakapājuši Susaņinu gabalos”. Tikmēr varoņa znots nonācis valdnieka apmetne paspēja viņu brīdināt. Cars tik ļoti bija pateicīgs par glābšanu, ka izdeva rīkojumu Susaņina ģimenei piešķirt plašas zemes un mūžīgu cara pateicību. Tādi rīkojumi tiešām atrasti un tie liek atzīt, ka Susaņins vispār ir reāla personība.

Tomēr domas dalās par viņa varonību. Kā jau minēts, dažos avotos uzskata, ka Susaņins krita par upuri bandītu rokās, un viņa znots vienkārši mācēja izmantot šo gadījumu, lai dabūtu ģimenei labumu. No otras puses, valda ideja, ka Susaņins nevis vedis poļus pie cara, bet gan poļi prasījuši vietējam parādīt ceļu, lai neuzskrietu tuvējā pilsētā esošajam krievu karaspēkam. Susaņins apsolījis parādīt ceļu, bet apzināti vedis uzbrucējus karaspēka nagos. Kad poļi attapās, tad atriebās un veci nogalināja.

Lai arī kādas būtu leģendas, tām labu augsni deva vēlākie Romanovu cari. Nikolaja I laikā Susaņinu sāka padarīt par kultu, jo dinastijai bija ļoti izdevīgi parādīt, ka tā sākusies kā tautas mīlestības apliecinājums – tik liela bija zemnieka cieņa pret nule kā ievēlēto caru, ka viņš upurēja savu dzīvību. Nikolaja I laikā Susaņinam uzcēla pieminekļus, Kostromā centrālo laukumu atvēlēja varoņa godināšanai. Bet mākslas darbos cara ģimene pasūtīja Susaņina leģendas iemūžināšanu. Tapa neskaitāmi šedevri glezniecībā, bet dižais Mihails Gļinka sakomponēja patriotisko operu “Ivans Susaņins”. Lieki piebilst, ka padomju gados Ivans Susaņins ātri pārtapa no varoņa par cara ģimenes pakalpiņu.