1939. gada 30. novembrī PSRS uzsāka militāru agresiju pret Somiju, kas nebija pakļāvusies padomju ultimāta prasībām. Karš, kuru Sarkanā armija uzsāka ar pārliecību par ātru un vieglu uzvaru, beidzās ar smagiem upuriem un salīdzinoši nelieliem ieguvumiem.

Togad pēdējās novembra dienas rītā helsinkiešus modina gaisa trauksmes sirēnas, bet somu pierobežas pilsētiņu iemītniekus – artilērijas kanonāde. Ir 1939. gada 30. novembris, un piepildījušās bažas, kuras mākušas somus pēdējos mēnešos – Padomju Savienība uzsākusi iebrukumu Somijā. Komunistu režīms un Sarkanās armijas komandieri ir pārliecināti, ka dažās nedēļās tiks galā ar nelielo un ne sevišķi labi bruņoto somu armiju tāpat, kā dažus mēnešus iepriekš, draudzīgā vienotībā ar Vermahtu izdevies iznīcināt Polijas brīvību. Kā zināms, tā ir smaga un muļķīga alošanās.

Vēsturnieki, jo sevišķi Krievijā, joprojām nav vienisprātis par to, kāds bijis Staļina uzstādījums, sākot karu ar Somiju – vai padomju vadonis grasījies pievienot PSRS vēl vienu brālīgo republiku, vai patiešām, kā to apgalvoja padomju historiogrāfija, tikai vēlējies atbīdīt robežu tālāk no Ļeņingradas, kas tobrīd ir lielākais padomju rūpniecības centrs, un nodrošināt Somijas neitralitāti gadījumam, ja kāda no rietumvalstīm karotu ar boļševiku impēriju. Ļoti daudzi fakti gan liecina par labu pirmajai versijai. Pirmkārt jau tas ir Molotova-Ribentropa pakts, kura slepenie protokoli paredz Somijai tādu pašu likteni kā Baltijai, Polijas austrumdaļai un Besarābijai – iekļaušanu padomju varas zonā. Sakrīt arī citas rīcības shēmas detaļas. Somijai izvirzītās prasības ir ļoti līdzīgas tām, kādas Staļins uzstāda, piemēram, Baltijas valstīm – izvietot savā teritorijā padomju kara bāzes un uzņemties militāras saistības pret Padomju Savienību, ar to niansi, ka somiem pieprasa uzreiz atdot arī daļu teritorijas, kur izvietotas viņu spēcīgākās aizsardzības pozīcijas – Mannerheima līnija. Vēl – jau tūlīt pēc iebrukuma sākuma Somijas pierobežas pilsētiņā Teirijoki izveido tā dēvēto „Somijas tautas valdību” ar somu komunistu Otto Kūsinenu priekšgalā. Padomju presē parādās materiāli par darba tautas sacelšanos Somijā „pret Mannerheima bandām”, kas, protams, ir salti meli.

Protams, Sarkanā armija uz papīra izskatās nesalīdzināmi. Sarkano divīziju ir vairāk, vienā divīzijā ir vairāk cilvēku nekā somiem, vairāk artilērijas un ložmetēju. Tanku un kara lidmašīnu skaits vispār nav salīdzināms – lidaparātu sarkanajiem ir deviņas, bet tanku – 88 reizes vairāk nekā somiem. Taču Somijai ir vairāki būtiski trumpji. Pirmkārt, visu neatkarības divdesmitgadi somu militārā koncepcija veidota un vērsta uz vienu mērķi – aizstāvēties pret padomju iebrukumu. Kas nav mazsvarīgi, somu armiju komandē viens no 20. gadsimta izcilākajiem karavadoņiem – feldmaršals Kārlis Gustavs Emīls Mannerheirms. Somu armiju, sevišķi valsts ziemeļos, sastāv lielāko tiesu no vietējiem iedzīvotājiem, kas šajos mežos pavadījuši visu mūžu, pazīst te katru taku, katru klinti un purva dūksti.

Ziemeļu mežos somu mobilās vienības bloķē sarkano kolonas uz šaurajiem zemesceļiem, pārrauj komunikācijas un straujos uzbrukumos burtiski apslaktē apjukušo pretinieku. Savukārt pie Mannerheirma līnijas padomju tanki neko nevar panākt pret granīta klintīs izcirstajiem dotiem, somi ļoti sekmīgi lieto pudeles ar degmaisījumu, un arī šeit sarkano uzbrukums visai drīz iestrēgst. Sarkanie komandieri, un pirmām kārtām jau aizsardzības tautas komisārs Klements Vorošilovs, triec uzbrukumā arvien jaunas kareivju masas un burtiski nosēj sarkanarmiešu līķiem Somijas pierobežu. Par kritušo sarkanarmiešu skaitu dati joprojām ir visai atšķirīgi – aplēses svārstās no Staļina laikā oficiāli atzītajiem 48 000 līdz turpat 400 000 un vairāk. Somu zaudējumi ir nepilni 23 000 kritušo.

Ziemas karš, kā šo militāro konfliktu nodēvē somi, kļūst Sarkanajai armijai par apkaunojošu katastrofu. Galu galā Somijai nākas padoties un slēgt mieru, taču, atšķirībā no citiem padomju agresijas upuriem, tā nosargā savu brīvību. Kā izsakās kāds no Sarkanās armijas komandieriem, „mēs ieguvām tieši tik daudz zemes, lai būtu kur aprakt mūsu kritušos”.