1718. gada 30. novembrī Norvēģijas cietokšņa Fredrikstenas aplenkuma laikā krita Zviedrijas karalis Kārlis XII – pēdējais dižās Jauno laiku Zviedrijas impērijas valdnieks.

1718. gadam ejot uz beigām, Zviedrija jau deviņpadsmito gadu turpināja karot pret teju visām savām kaimiņvalstīm. Zviedrijas armija šai gadā jau atkal iebruka Dānijai piederošajā Norvēģijā un aplenca stratēģiski nozīmīgo Fredrikstenas cietoksni. Kā ierasts, karalis Kārlis XII bija kopā ar savu karaspēku, vadīdams aplenkuma operāciju. 1718. gada 30. novembrī, kad monarhs inspicēja karaspēka pozīcijas, viņu galvā ķēra lode. Svina gabals trāpīja tieši deniņos un iztriecās cauri visam galvaskausam, tā ka valdnieks bija uz vietas beigts. Tā savu dzīvi 36 gadu vecumā beidza Kārlis XII no Vāzu dinastijas – pēdējais to dižo karaļu virknē, kuri 16. un 17. gadsimtā bija padarījuši Zviedriju no trūcīgas Eiropas nomales par impēriju, ar kuru rēķinājās tālu aiz tās robežām. Līdz ar Kārļa XII nāvi šim laikmetam, kad Baltijas jūra bija „Zviedru ezers”, pienāca gals.

Kroņprincis Kārlis bija vien piecpadsmit gadus vecs, kad 1697. gadā mira viņa tēvs karalis Kārlis XI. Jau pēc dažiem mēnešiem tronī šis pusaudzis bija apliecinājis savam vecumam neierastu briedumu, darbaspējas un dzelzs gribu, un jau sešpadsmit gadu vecumā pilnvērtīgi turēja savās rokās varas grožus Zviedrijas karaļvalstī, kuras teritorija tobrīd ietvēra arī tagadējo Somiju, Igauniju, Vidzemi ar Rīgu, teritoriju ap Ņevas ieteku un vairākus nozīmīgus īpašumus Baltijas jūras dienvidu piekrastē. Tā bija absolūta monarhija ar karaļa varai bez ierunām paklausīgu valsts aparātu un salīdzinoši nelielu, bet izcili sagatavotu un vadītu armiju. Un Kārlis XII šķita burtiski dzimis, lai valdītu šādā valstī un komandētu šādu karaspēku. Kā liecina karaļa biogrāfijas, viņš bijis pilnīgi vienaldzīgs pret alkoholu, nav arī nekādu ziņu par viņa seksuālo dzīvi. Pēdējais apstāklis, protams, radījis spekulācijas par homoseksualitāti vai kādu fizisku trūkumu, taču ne vienam, ne otram pieņēmumam nav nekādu pierādījumu. Zināms vien tas, ka lielāko daļu sava neilgā mūža Kārlis XII pavadījis militārās kampaņās un, kā šķiet, tieši kaujas laukā un armijas nometnē juties īsti savā vietā. Laikabiedri min arī, ka viņš bijis ļoti noturīgs kā pret emocionāliem satricinājumiem, tā pret fiziskām sāpēm un nogurumu.

Domājams, cerot uz gados jaunā Zviedrijas valdnieka nepietiekamo briedumu, 1700. gadā Dānijas karalis Frederiks IV, Polijas-Lietuvas karalis un Saksijas kūrfirsts Augusts II Stiprais un Krievijas cars Pēteris I uzsāka pret Zviedriju Lielo Ziemeļu karu. Jau tai pašā gadā Kārlis ekspedīcijas korpusa priekšgalā izcēlās krastā pie Kopenhāgenas un piespieda Dāniju noslēgt mieru. Šīs pašas armijas priekšgalā viņš dažus mēnešus vēlāk pie Narvas ziemas putenī sagrāva skaitliski trīsreiz lielāku krievu armiju, bet nākamajā gadā iebruka Polijas-Lietuvas valstī un pēc vairāku gadu sekmīgas karadarbības piespieda karali Augustu atteikties no troņa. Tad Kārlis nolēma tikt galā ar pēdējo pretinieku – caru Pēteri I. Karagājiens uz Krieviju izrādījās liktenīga stratēģiska kļūda, tas beidzās ar sakāvi pie Poltavas, kur tika iznīcināts Zviedrijas armijas kodols, un pēc kuras pats Kārlis uz vairākiem gadiem nonāca trimdā Turcijā. Četrus gadus viņš pavadīja kā Osmaņu sultāna viesis, cenzdamies sakūdīt turkus karam pret Krieviju, līdz galu galā bija spiests bēgt, divās nedēļās šķērsoja pusi Eiropas un atgriezās Zviedrijā, lai atkal stātos karaspēka priekšgalā. Brīdī, kad aprāvās Kārļa XII dzīve, cīņa joprojām ritēja ar mainīgiem panākumiem, un kas zina, kā būtu veidojusies mūsu reģiona tālākā vēsture, ja ne liktenīgā lode Fredrikstenas tranšejās.