1935. gada 31. augusta rītā ogļracis Aleksejs Stahanovs uzstāda jaunu ogļu ieguves rekordu. Viņš par 14 reizēm pārsniedz normu un kļūst par visas PSRS propagandas elku. Stahanovs ar savu sasniegumu rada nosaukumu trieciennieku kustībai stahanovieši. Tomēr ne viss bija tik skaisti, kā padomju propaganda atspoguļoja.

 

Aleksejs Stahanovs uzstādīja vairākus rekordus darba izstrādes apjomos. Ne velti tieši viņa vārdā nosauca visu darba trieciennieku kustību – stahanovieši. Pirmā slavas reize ogļracim bija 1935. gada nakts no 30. uz 31. augustu. Ap pusčetriem rītā Stahanovs pabeidza maiņu, kas norādīja uz rekordlielu apjomu iegūto ogļu – viņš bija ieguvis ierasto septiņu tonnu vietā bija ieguvis102 tonnas ogļu. Norma bija pārsniegta par 14 reizēm un, protams, šahtas pārvaldniekam bija lielais gods ziņot vadībai, ka komunisma darbā sasniegtas jaunas virsotnes. Patiesība gan bija nedaudz citādāka. Stahanovs maiņā nestrādāja viens. Ierastā prakse bija, ka ogļracis strādāja kopā ar ogļu krāvējiem un šahtas stiprinātājiem. Parasti visi ar atskaldāmajiem āmuriem saskaldīja ogles, un tad tās grāba ārā no šahtas, lai to attiecīgi pēc tam arī nostiprinātu pret iegrūšanu. Pāris dienas pirms sava pirmā rekorda Stahanovs piedāvāja maiņas biedriem izdarīt nelielas korekcijas. Viņš ieteica noteikt vienu ogļraci atbildīgu par ogļu skaldīšanu, kamēr pārējie vāc ārā izkaltos gabalus un stiprina šahtu. Naktī no 30. uz 31. augustu Stahanova maiņā bija vēl divi vīri – šahtas nostiprinātāji Gavrila Šigoļjevs un Tihons Borisenko. Tāpēc piedēvēt rekordu tikai Stahanovam, nozīmēja apdalīt pārējos maiņas biedrus.

Pēc Stahanova maiņas uzrādītā rezultāta sākās vispārēja līksmība. Protams, ka realitātē grūtībās esošā PSRS vadība izmantoja šos rādītājus, lai parādītu tautai, ka komunisma darba organizācija nes augļus. Stahanovam vienam pienācās visi lauri. Viņu sāka aicināt uz dažādiem pasākumiem, viņam piemēroja goda nosaukumus. Viņam pat palīdzēja noorganizēt vairāk palīgu, lai jau septembrī uzstādītu jaunu rekordu – tad Stahanovs izraka 227 tonnas. Protams, par palīgiem neviens nerunāja. Par maiņu, kurā tika ievākts rekordliels ogļu daudzums, Stahanovs dabūja prēmiju – pirmajā reizē 220 rubļus. Tomēr lielākās problēmas sākās, kad varas elite nespēja rimties, izmantot ogļraci savās informācijas spēlītēs. Viņš tika pie nomenklatūras amatiem un kļuva par ogļraci-teorētiķi. Protams, ka Stahanovs tāds nebija. Lai arī žurnāls “Time” pat viņu izvēlējās par sava 1935.gada decembra numura vāka modeli, Stahanovu pēkšņā slava samaitāja. Viņam nebija tādas rakstura stingrības, lai izvairītos no kārdinājumiem. Viņš ļoti daudz dzēra, tāpat viņš sāka jaukt, kur bija viņa reālā vērtība un kur propagandas radītā. Stahanovs varēja dzīvot partijas elitei pietuvinātā namā Maskavā, tāpat viņš kļuva par dažādu trestu vadītāju vietnieku. Tomēr lietu kārtība mainījās, kad mainījās PSRS vadība. 1957. gadā, jau dažus gadus pēc Staļina nāves, Stahanovs zaudēja savus amatus un dzīves vietu. Staļins bija viņa aizgādnis, jo Stahanovs iederējās propagandas shēmās. Tomēr, kad pie varas nāca Ņikita Hruščovs, Stahanovam lika no Maskavas izvākties un pārcēla viņu atpakaļ uz Doņeckas apgabalu. Viņš no ogļrača teorētiķa atkal kļuva par ogļraci praktiķi un pat kādu laiku bija spiests dzīvot kopmītnēs. Lielākais trieciens gan bija Stahanova ģimenes izjukšana. Partijas vadība vēl Staļina laikā viņam piedeva laulības ar nepilngadīgu meiteni, tomēr šī savienība izjuka, kad trieciennieku aizsūtīja trimdā. Ģimene atteicās sekot līdzi uz Doņecku un šī iemesla dēļ Stahanovs dzēra aizvien vairāk. 1977. gadā viņš nomira, un iemesls tam bija šausmīgais alkoholisms un tā radītie psihiskie traucējumi – Stahanovs nomira psihiatriskajā slimnīcā. Viņš pats nožēloja, ka ideja sadalīt darbus, radīja viņam tādu slavu. Bet par reālā darba kvalitāti liecināja kaut vai joki, kas klejoja anekdošu veidā. Tās bija parupjas, bet ar galveno domu, ka labāk, lai stahanovieši pie darba neķeras.