1919. gada 31. jūlijā Vācija, pirms tam piedzīvojusi sakāvi Pirmajā pasaules karā un revolūciju, ieguva savu pirmo demokrātisko konstitūciju. Tapa tā dēvētā Veimāras republika.

1918. gada rudenī kļuva skaidrs, ka Vācija Pirmajā pasaules karā ir neglābjami zaudējusi. Oktobra beigās kara jūrnieku dumpis Vilhelmshāfenē pārauga vispārējos nemieros, kuri ātri pārņēma visu valsti. Kad ķeizars Vilhelms II joprojām spītīgi negribēja atteikties no troņa, viņam to vienkārši atņēma - valsts kanclers, Bādenes princis Maksis uz savu roku izsludināja monarha atkāpšanos.

Paša Bādenes Makša mēģinājums nodibināt reģenta varu arī izgāzās, un 1918. gada 9. novembrī sociāldemokrāts Filips Šeidemanis no Reihstāga tribīnes pasludināja Vācijas Republiku. Jau pāris stundas vēlāk turpat Berlīnē komunists Kārlis Lībknehts paziņoja par Vācijas brīvās sociālistiskās republikas nodibināšanu. Berlīnē un šur tur citur Vācijā sākās vairākus mēnešus ilgs cīņu periods, kad komunistu un radikālo sociāldemokrātu mēģinājumus nodibināt padomju parauga sociālistisku republiku diezgan nežēlīgi apspieda vācu militāristi. Cīņas vēl ritēja pilnā sparā, kad 1919. gada 19. janvārī tika ievēlēta Vācijas Nacionālā asambleja, kurā dominēja mērenie sociāldemokrāti. Jaunais parlaments tālredzīgi nolēma nepulcēties nemierīgajā galvaspilsētā, bet par savas darbības vietu izraudzījās Veimāras pilsētu Tīringijā.

Šeit tapa pirmā demokrātiskā Vācijas konstitūcija, kas ieguva Veimāras konstitūcijas nosaukumu. Tās galvenais autors bija liberālais politiķis un jurists Hugo Preiss. Apmēram pusgada laikā galvenās domstarpības jaunās konstitūcijas sakarā bija nogludinātas un

1919. gada 31. jūlijā Nacionālā asambleja ar balsu vairākumu pieņēma jauno valsts pamatlikumu.

Teorētiski Veimāras konstitūcijā paredzētais varas līdzsvars tiešām šķiet perfekts. Tomēr šim pamatlikumam piemīt vairākas acīmredzamas problēmas, kuras lielā mērā arī izrādās tam liktenīgas. Kā pirmo un galveno avoti min veco labu proporcionālo vēlēšanu sistēmu, deputātu ievēlēšanu pēc partiju listēm. Latvijā šo sistēmu lieto joprojām, un spriedumu par tās lietderīgumu vai nelietderīgumu tāpēc atstāšu jūsu ziņā, cienījamie klausītāji. Otrs vājais punkts ir tas, ka Veimāras republika saglabā Vācijas kādreizējās feodālās sadrumstalotības elementus. Provincēm tiek dota diezgan liela pastāvība, bet to robežas paliek vecās karaļu, firstu un grāfu valdījumu robežas, tādējādi dažas provinces ir salīdzinoši niecīgas, bet Prūsijas province aptver turpat pusi valsts. Trešā problēma ir prezidenta varas apjoms, kas viņu padara par tādu kā pusķeizaru. Daudzi uzskata, ka tieši šīs īpatnības 1933. gadā ļāva nākt pie varas Hitleram un nacistiem, un pēc kara, rakstot jaunu konstitūciju Vācijas Federatīvajai republikai, tās autori šīs kļūdas centās pēc iespējas novērst.