1596.gada 31.martā Francijā piedzima Renē Dekarts. Topošais filozofs, matemātiķis, fiziķis, fiziologs un mehāniķis. Viņa idejas bija spoža ilustrācija laikmetam, kad gaiši prāti centās atrast intelektuālo pamatojumu atsevišķām dogmām. Lielākais Dekarta filozofijas sasniegums ir izsakāms vienā teikumā – „Domāju, tātad esmu!”


Renē Dekarts piedzima mazā pilsētiņā vidusmēra ģimene. Tēvs nodarbojās ar tieslietām kaimiņpilsētā, tāpēc mājās bija reti. Dekarts bija jaunākais no ģimenes dēliem. Liels trieciens bija mātes aiziešana, kad Renē Dekartam bija tikai gads. Viņš bērnībā bija slimīgs, un ārsti nedeva lielas cerības, ka puisītis ilgi nodzīvos. Tomēr bija kāda pazīme, kas liecināja par labu cerību – Dekarts bija ārkārtīgi zinātkārs. Turklāt, ar laiku viņš bija pietiekami apveltīts ar pašironiju.

Dekarts rakstīja, ka no mātes ir mantojis bālo ādas krāsu, slimīgo dabu un sauso klepu. Tomēr Dekarta galvenā īpašība, kas garantēja panākumus nākotnē, bija viņa spēja uz lietām skatīties kritiski. Sākumā viņš izglītojās jezuītu skolā, kur satika topošo Francijas zinātnes kuratoru Marēnu Mersēnu. Skolā Mersēns bija zinātnieks, bet vēlāk kļuva par mācītāju. Dekarts visu mūžu sarakstījās ar Mersēnu, jo viņš bija uzticības persona zinātnē. Īpaši laikā, kad inkvizīcija draudēja Galileo Galilejam, Dekarta vienīgais atbalsts bija Mersēns.

Pēc skolas Dekarts centās nodarboties ar zinātni Parīzē, bet vēlāk nonāca armijā. Tā viņš pabija Holandē, Vācijas teritorijā, piedalījās kaujās pie Prāgas. Dekarts jau armijas laikā veica atsevišķus interesantus atklājumus matemātikā. Viņš teorētiski pamatoja virtuālo ātrumu, kustības iespējamību dažādās telpās. Dekarts secināja, ka telpas uzbūves balansam, svarīgs ir visu elementu pārvietošanās ātrums. Viņš definēja tādu jēdzienu kā „sasalusī telpa”. Izteikti filozofiski atzinumi laikā, kad tos reti kurš saprata.

Dekarta zinātnieka dzīve ieguva milzīgus apgriezienus, kad viņš salika kopā savus priekšstatus par matemātiku un fiziku. Jā, viņam bija arī pētījumi optikā un gaismas staru laušanā, tāpat viņš centās definēt siltumenerģiju. Tomēr tieši pasaules uzbūve un pārdomas par reliģiju radīja Dekartam milzīgu tieksmi formulēt filozofiskus uzstādījumus. Viņš izstrādāja ļoti svarīgu novirzienu racionālismu jeb lietu analīzi caur kritikas prizmu. Vēlāk viņa formulētais Cogito ergo sum definēja visu filozofiju vienā teikumā – ja es domāju, tātad es esmu. Viss, ko es domāju, tiek pakļauts mana paša prāta kritikai. Ja spēju šīs domas kritikā pārbaudīt, tātad tās ir pietiekami labas, lai tās pieņemtu par uzskatiem.

Tieši šis domāšanas veids noveda Dekartu pie plašākām pārdomām par Dievu un cilvēku. Viņš nodalīja garīgo dzīvi no fiziskās. Garīgajā dzīvē Dekarts redzēja Dievu kā unikālu harmonijas nesēju – tādu, kas iemieso pareizos dzīves uzsvarus un arī kosmosa uzbūves principus. Dekarts uzskatīja, ka Dievs ir radījis visu, bet tas attiecas uz to matēriju, kas cilvēkam paliek neredzama. Tā, kas jau ir novērojama ar teleskopu, tā kustās pēc fizikas likumiem. Un lūk šajā vietā Dekartam veidojas principiāls konflikts ar baznīcu.

Dekarts ir spiests 20 savus dzīves gadus pavadīt trimdā Holandē. Dīvaini, ka viņa traktātus par garīguma un cilvēka nošķīrumu kā vērtīgus atzina kardināls Rišeljē, kamēr Holandes protestanti šiem traktātiem oficiāli uzlika lāstu. Dekarts bija spiests mukt arī no Holandes un patvērumu viņam piedāvāja Zviedrijas karaļnams. Zināms, ka Dekarts pēc pārcelšanās uz Stokholmu iesaistījās zinātniskos disputos ar karalieni, jo viņa jau sen bija sarakstījusies ar domātāju un bija liela viņa talanta pielūdzēja. Tomēr Stokholmā Dekarts ilgi nenodzīvoja, jau drīz pēc atbraukšanas viņš saslima un ātri nomira. Kamēr līdzcilvēki to uzskatīja par plaušu karsoni, skeptiķi pieļāva baznīcas aģentu darbu, Dekartu noindējot. Šī ideja nemaz nešķiet tik nereāla, jo Zviedrijas galms nemaz nebija tik uzticīgs pāvesta varai. Pēc Dekarta nāves Zviedrijas karaliene valstī nostiprināja katoļticību. Tomēr galvenais Dekarta mantojums palika – ja cilvēks ir spējīgs domāt, viņš dzīvo. Šādā kombinācijā cilvēks pats ir spējīgs analizēt to informāciju, ko jebkurš viņam sniedz.