1735. gada 4.decembrī Dauningstrīta 10 kļūst par oficiālo Lielbritānijas premjerministra rezidenci. Karalis Džordžs 2.-ais to vēlējās uzdāvināt pirmajam premjeram, bet viņš no dāvanas atteicās. Šī iemesla dēļ, Dauningstrītā 10 oficiāli atrodas arī valsts kases uzrauga rezidence.

Slavenākie vārdi, kas teikti par Dauningstrītu 10, pieder Mārgaretai Tečerei. Viņa 1985. gadā pateica, ka Dauninga ielas 10. nams ir kļuvis par vienu no nacionālajiem dārgumiem. Tečere, kuru sauca par "dzelzs lēdiju", atnesa vienu no lielākajām slavām tieši šai rezidencei, lai gan pirms viņas tajā strādāja daudzi izcili politiķi.

Vēsture Dauningstrītā sākās ap 1530. gadu, kad netālu no Vestminsteres uzcēla vairākus namus, kuriem bija izeja uz lielo parku. Šā brīža 10. numurs ir apvienojums trim ēkām, kuras savienoja, lai iegūtu lielāku platību valdības vajadzībām. Sākotnēji vienā no tagadējās premjerministra rezidences ēkām pat notikušas gaiļu cīņas, kas 16. gadsimtā bija pilnībā legālas. Tomēr ar laiku šis rajons kļuva pievilcīgs īres tirgum, jo atradās netālu no karaļa rezidences un tika uzskatīts par klusu un kārtīgu vietu augstākiem valsts darbiniekiem. Zināms, ka vienā no trim ēkām dzīvoja Tomass Knevets, cilvēks, kurš atmaskoja atentātu pret karali Džeimsu 6.

Taču īpašu ievērību 10. numurs ieguva 1735. gadā, kad karalis Džordžs 2. savā īpašuma negaidīti ieguva trīs namus parka tuvumā. Iepriekšējais īpašnieks aizgāja mūžībā, un pēc likuma par viņa parādiem bija jāparūpējas kronim. Taču karalis Džordžs 2. nevēlējās uzņemties finansiālās saistības, jo uz visiem trim namiem vēl tika uzturētas kreditoru prasības. Tāpēc karalis nolēma tikt vaļā no ēkām, uzdāvinot tās ar visām saistībām seram Robertam Valpolam. Viņš tiek uzskatīts par pirmo faktisko premjerministru, jo gādāja, lai valsts finanses būtu pozitīvas, lai netiktu sagrautas svarīgas diplomātiskās vienošanās un lai valsts netiktu ierauta nevajadzīgā karā. Taču sers Valpols nebija tik naivs, lai uzņemtos saistības par sev nevajadzīgām ēkām. Viņš pazemīgi pieņēma dāvinājumu no karaļa, tomēr ieteica tās uzdāvināt pirmajam valsts kases lordam jeb kases pārvaldniekam. Premjers uzstāja, ka ēkā uzturēsies tik ilgi, kamēr pildīs savus pienākumus. Savukārt valsts kases pārvaldnieks ar laiku nolēma šīs ēkas no saviem pleciem pārlikt atpakaļ uz valsts budžetu. Taču svarīgākais bija noticis, 10. namā sāka uzturēties valsts augstākās amatpersonas.

Par Dauningstrītu šī iela tika nosaukta vēlāk nekā tajā sāka uzturēties premjerministri. Sers Džordžs Daunings bija pārņēmis apkārtējos namus, lai izīrētu. Daunings 17. gadsimtā bija ietekmīgs valdības spiegs un arī diplomāts, kurš savu turību ieguldīja nekustamajos īpašumos. Tieši viņš apbūvēja ielu tik intensīvi, ka ielu nosauca viņa paša vārdā. Tomēr Daunings bija uzņēmējs, nevis būvnieks. Piemēram, Vinstons Čērčils rezidenci nosauca par nepietiekami stabili būvētu, tādu, kas kustas un kur skaidrs, ka cilvēki centušies ātri nopelnīt, nevis domāt par kvalitāti.

Tomēr mūsdienās Dauningstrīta 10 ir kārtīgi pārbūvēta. Jau pašos sākumos trīs ēkas pie Svētā Džeimsa parka savienoja zem viena 10. numura. Interesanti, ka tik ierastā Dauningstrītas 10 melnā krāsa nemaz nebija melna. 1960. gadā Londonas smoga ietekmē dzeltenīgo ķieģeļu siena nomelnēja. Sabiedrība tā pierada pie šīs krāsas, ka vēlāk namu pārkrāsoja melnā krāsā. Savukārt it kā askētiskās melnās durvis, kuras rotā nekas cits kā 10. numurs, patiesībā ir izturīgas tērauda durvis, kuras no ārpuses atvērt nemaz nav iespējams. Aiz durvīm allaž ir kāds sargs, kurš gatavs atvērt durvis ministru kabineta locekļiem. Tā ka pat tīri teorētiski – pašam premjerministram savas rezidences atslēgas līdzi nav jānēsā.

Kopumā Dauningstrītā 10 ir ap 100 istabu, pagrabā atrodas virtuve, bet daļa no telpām ir plašas zāles un pieņemšanas kabineti. Savukārt ministru sēde notiek istabā, kurai ir pilnīga skaņas izolācija, lai valsts noslēpumi netiktu sadzirdēti ārpus rezidences. Neiztrūkstoši, kāpnes, kas ved uz otro stāvu, rotā visu premjerministru portreti. Tomēr liela daļa no premjerministriem Dauningstrītā 10. nav dzīvojuši. Viņi visi allaž bija turīgi cilvēki, kuri savu ērtību vārdā nolēma nepārvākties uz oficiālo rezidenci.