1791. gada 4. decembrī Londonā ceļu pie lasītājiem sāka svētdienas laikraksts „The Observer". Mūsdienās tas ir viens no respektablākajiem preses izdevumiem, pie tam turpina savu sākotnējo ievirzi – liberālisma, tolerances un solidaritātes ideju apliecinājumu. 

 

Laikam jau daudzviet pasaulē joprojām valda uzskats, ka svētdienās ļaudīm avīzes nav vajadzīgas. Katrā ziņā ne lasīšanai. Tomēr šim uzskatam jau pirms divsimt gadiem nebija gatavs piekrist londonietis Bourns, kura dibinātais svētdienas laikraksts pirmo reizi devās pie lasītājiem 1791. gada 4. decembrī. Laikrakstam bija dots izteiksmīgais nosaukums „The Observer" – „Vērotājs", un tā dibinātājs pirmajā numurā deklarēja, ka izdevums nesīs sabiedrībai „apgaismotas brīvības garu, konsekventu toleranci un vispārēju labestību". Tūdaļ var teikt, ka, lai arī savā mūžā „The Observer" piedzīvojis dažādas politiskās nosliecies un ievirzes, mūsdienās tas atkal kalpo savas dzimšanas brīdī deklarētajām vērtībām, un ir viens no vadošajiem liberāli sociāldemokrātiskās ievirzes izdevumiem Eiropā un pasaulē.

Diemžēl jau dažus gadus pēc laikraksta dibināšanas misters Bourns nonāca palielos parādos, un „The Observer" bija jāmeklē jauns īpašnieks. Kādu laiku avīzi sponsorēja britu valdība, par to pieprasīdama tiesības kontrolēt izdevuma saturu – toreiz tas šķita pats par sevi saprotams. 1814. gadā laikrakstu iegādājās Viljams Innels Klements, nostādot to uz komerciāli stabilākiem pamatiem. „The Observer" arvien vairāk nosliecās uz konservatīvu politisku ievirzi, tuvinoties Toriju partijas aprindām, un tāds šis izdevums palika līdz pat 2. pasaules karam.

1911. gadā, „The Observer" nonāca vikonta Viljama Valdorfa Astora īpašumā, un uz vairākām desmitgadēm kļuva cieši saistīts ar Astoru ģimeni. Tas bija visumā panākumiem bagāts posms laikraksta attīstībā, tam iegūstot arvien plašāku popularitāti ne vien Lielbritānijā, bet arī aiz tās robežām. Viens no spilgtākajiem slavas mirkļiem pienāca 1919. gadā, kad laikraksta galvenais redaktors Greivins, komentējot Vācijai uzspiesto Versaļas mierlīgumu, secināja, ka tas „atstāj vāciešiem tikai vienu cerību – cerību uz atriebību". Šie vārdi nākamajās desmitgadēs izrādījās īsti pravietiski. Pēc 2. pasaules kara par avīzes galveno redaktoru kļuva viens no Astoru ģimenes – Deivids Astors, kurš vadīja izdevumu no četrdesmito gadu nogales līdz septiņdesmito gadu vidum. Šajā laikā laikraksts pamazām pameta konservatīvo nometni un arvien noteiktāk tuvinājās savām sākotnēji liberālajām saknēm. Deivids Astors centās piesaistīt darbam „The Observer" ļaudis ar spēcīgu literāro talantu – spožākais starp šiem vārdiem nepārprotami ir rakstnieks Džordžs Orvels.

1945. gadā Astoru ģimene nodeva „The Observer" fonda pārvaldībā, nosakot, ka visi laikraksta ieņēmumi jāizlieto tā attīstībai vai arī labdarībai. Diemžēl līdz ar septiņdesmito gadu vidu izdevums vairs nevarēja lepoties ar peļņu. Astoriem nācās pārdot „The Observer". Kādu laiku tā īpašnieks bija amerikāņu naftas koncerns ARCO, tad dienvidāfrikāņu dārgmetālu ieguves kompānija „Lonhro", līdz galu galā 1993. gadā laikraksts pievienojās britu mediju grupai „Guardian", kuras centrā, kā jau liecina nosaukums, ir prominentais dienas laikraksts „The Guardian". Starp citu, piederība pie vienas mediju grupas nebūt nenozīmē līdzīgu politisku nostāju. Spilgts piemērs bija 2003. gada Irākas karš, kad „The Guardian" asi nosodīja Lielbritānijas piedalīšanos iebrukumā, kamēr „The Observer" to atbalstīja kā liberāli demokrātisko vērtību izplatīšanu.