1720.gada 4.februārī Krievijas valdnieks Pēteris I ar savu ukazu liek visas galvaspilsētas Pēterburgas ielas aprīkot ar barjerām jeb “šlagbaumiem”. Krievijas caram ir apnikušas laupītāju sagādātās neērtības, kuri nakts aizsegā ieradās sirot spoži uzceltajā pilsētā. Uz katra slēgtā ceļa dežūrēja apsardze, kurai bija pavēlēts ielaist pilsētā tikai izņēmuma kārtas cilvēkus.

1703. gadā Krievijas valdnieks Pēteris I dibināja savu lielo lolojumu, pats savā vārdā nosaukto jauno Krievijas galvaspilsētu Pēterburgu. Ne tikai milzīgs daudzums arhitektu, celtnieku un strādnieku ieplūda pilsētā. Uz jauno galvaspilsētu pārcelties lika arī visam galmam un augstmaņiem. Ja vēlējies arī turpmāk būt ietekmīgs, tad gribi vai negribi, bija jādodas uz Pēterburgu. Taču, kā zināms, šādas kombinācijas piesaista arī lielu skaitu zemākās klases cilvēku – ielas meitas, zagļus un intrigantus, kuri izmanto savas zemiskās prasmes, lai iegūtu to, kas atlec no bagāto cilvēku kabatām.

Pēterburgā strauji auga noziedzības līmenis, zaga un laupīja tiklīdz pilsētu pārņēma kaut neliela tumsa. Tāpēc, lai risinātu šo problēmu, cars Pēteris I nolēma pilsētā ieviest stingrāku uzraudzību. 1720. gada 4. februārī viņš izdeva rīkojumu, ar kura palīdzību uz katras Pēterburgas ielas tika uzstādīts sardzes postenis. Lai kontrolētu, kas iebrauc un izbrauc no pilsētas, katrai maģistrālai ielai, kura sākās no pilsētas nomales, tika ierīkota barjera jeb labāk zināma kā “šlagbaums”. No vācu valodas tulkots kā pār ceļu nogāzts koks, “šlagbaums” bija ideāla sistēma, kā atturēt no pilsētas apmeklējuma ārpus tās dzīvojošos zagļus un laupītājus.

Pēterburga 17 gadu laikā bija izaugusi par lielu pilsētu, tāpēc nebija iespējams pilsētu aizslēgt pavisam. To Pēteris I lieliski apzinājās. Tāpēc savā rīkojumā viņš īpaši norādīja tās cilvēku kārtas, kuri drīkst šķērsot sardzes posteni, tie bija ārsti, dziednieki, mācītāji, ziņneši un augstmaņi. Turklāt, lai šķērsotu šo posteni ar barjeru priekšā, Pēteris I deva tiesības sardzei prasīt personu apliecinošus dokumentus. Ja cilvēkam nebija iespēja pierādīt savu statusu, sardze pilnīgi droši drīkstēja šos cilvēkus atraidīt un pilsētā nelaist.

Papildus šiem noteikumiem visiem, kas grasījās ceļot naktī, tika noteikta kārtība kā tuvoties sardzes postenim. Jau savlaicīgi bija jāpaceļ rokā lukturis, lai sardze varētu saskatīt ceļojošā cilvēka seju. Bez luktura ceļojoša persona varēja saskarties arī ar pēkšņu sardzes uzbrukumu, jo tā varētu iztulkot lavīšanos tumsā kā uzbrukumu. Lai arī mērķis, ar kuru Pēteris I izdeva šo rīkojumu, bija cēls, patiesībā viņš Pēterburgā iedibināja komandantstundu. Zināms, ka komandantstundas parasti tiek ieviestas brīžos, kad pilsētā pasludina ārkārtas stāvokli. Tad ir ierobežota cilvēku pārvietošanās pa ielām, pilsētā patrulē sardze un jebkuram, kurš atrodas pilsētas ielās, jārēķinās, ka jebkurā brīdī var pieprasīt uzrādīt viņa dokumentus un pārbaudīt šī cilvēka identitāti. Kopš 18. gadsimta Krievijas daudz kas pasaulē ir mainījies, taču komandantstundas gan ne. Spilgtāk tās palikušas atmiņā noteikti tiem, kas vēl atceras Otrā pasaules kara notikumus, lai gan ziņās bieži dzirdam, ka kontroli pilsētu ielās ievieš dažādu revolucionāru režīmu pārstāvji. Savā ziņā revolucionārs bija arī Pēteris I, jo pirms viņa ceļa barjeras pilsētā neviens valdnieks nebija iedomājies uzstādīt.