1990. gada 4. maija pēcpusdiena Rīgā bija vasarīgi silta un satrauktu gaidu, cerību un bažu caurstrāvota. Namā Jēkaba ielā Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti lēma par Latvijas Republikas suverenitātes de jure atjaunošanu.

1990. gada 4. maija pievakare Rīgā bija padevusies vasarīgi silta. Tīrais prieks bija pēc darba uzreiz neņurcīties iekšā neizbēgami pārbāztajā sabiedriskajā transportā, bet pakavēties Vecrīgā, paklejot ar toreiz tik ierasto tranzistoru radio pie auss vai doties taisnā ceļā uz Jēkaba ielu, lai kopā ar daudziem sagaidītu izšķirošā balsojuma iznākumu. It kā jau bija zināms, ka rezultātam jābūt pozitīvam, tomēr – ej nu sazini. Deklarācijas pieņemšanai vajadzīgais balsu skaits – 132 – bija bīstami tuvu robežšķirtnei starp Augtākās Padomes tautfrontisko un padomiski noskaņoto deputātu daļu. Balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs lasīja protokolu, vēlēšanu apgabalu secībā nosaucot deputātus un viņu balsojumu. Tuvojoties liktenīgajam simttrīsdesmitdivniekam, uz ielas emocijas uzbangoja un kļuva tik dzirdamas zālē, ka sēdes vadītājs Anatolijs Gorbunovs jūtās spiests iejaukties: „Es atvainojos! Godātie klātesošie, mums vēl jāpieņem pieci dokumenti. Piecas minūtes lūdzu uzmanību! Tas ir svētbrīdis, un, pirms paziņots rezultāts, nevajag emocijas. Esiet, lūdzu, tik laipni!”

Šodien klausoties izšķirošās sēdes ierakstu, Anatolija Gorbunova balsī skaidri saklausāmas rūpju un bažīguma notis. Iespējams, skaidrāk nekā jebkurš cits tolaik jau diezgan pieredzējušais politiķis apzinājās, ka ar šo neatkarības deklarāciju īstās problēmas vēl tikai sāksies. „Domājiet, ko jūs darāt, Anatolij,” tā brūkošās padomju impērijas līderis Mihails Gorbačovs esot licis pie sirds savam partijas biedram Gorbunovam viņu tikšanās reizēs.

Tikai diezin vai Mihails Sergejevičs bija tas, kuram klājās mācīt citiem apdomu. Tieši viņš jau bija tas, kurš bez stingra plāna, bet ar milzīgu apetīti uz pārmaiņām, sāka rekonstruēt padomju sistēmu pašos pamatos, kas galu galā noveda pie impērijas sabrukšanas. Vai viņš varēja rīkoties citādi – izvēlēties mērenāku reformu modeli, vispār atteikties no pārmaiņām? Diezin vai. Ciktāl Padomju Savienība bija tāda, kāda tā bija,– bez radikālām pārmaiņām lemta tikai grimšanai arvien dziļākā bezcerībā. Un ciktāl arī ģenerālsekretārs Gorbačovs bija tāds, kāds bija – cilvēks, kuru nekas tā neaizrāva kā pārmaiņu vējš. Protams, rezultāts viņam pašam bija negaidīts; vēlāk viņš izkrita no lomas, sabojāja savu demokrāta tēlu, sāka nožēlot zudušo impērisko varenību. Apsaukāja Baltijas ceļā stāvētājus par naida kurinātājiem. Viņš ar savu „pārkārtošanos” un „atklātību” bija kļuvis lieks. Mēs tagad dziļi elpojām siltās maija novakares gaisu, cenzdamies sasmaržot tajā savas brīvības aromātu. Vai izdevās? Uz to laikam vislabāk varam atbildēt katrs pats sev.